adjectivefirst/second-declension adjective
fīnītīvus
fīnītīvus (feminine fīnītīva, neuter fīnītīvum)
Classical[fiː.niːˈtiː.wʊs]Ecclesiastical[fi.niˈtiː.vus]
Meaning
- adjectivefinal
- adjectivedefining, explaining
- adjectivedefiniteindicativedefinite; indicative
Declension
| form | masculine | feminine | neuter |
|---|---|---|---|
| nominative | fīnītīvus | fīnītīva | fīnītīvum |
| genitive | fīnītīvī | fīnītīvae | fīnītīvī |
| dative | fīnītīvō | fīnītīvae | fīnītīvō |
| accusative | fīnītīvum | fīnītīvam | fīnītīvum |
| ablative | fīnītīvō | fīnītīvā | fīnītīvō |
| vocative | fīnītīve | fīnītīva | fīnītīvum |
| form | masculine | feminine | neuter |
|---|---|---|---|
| nominative | fīnītīvī | fīnītīvae | fīnītīva |
| genitive | fīnītīvōrum | fīnītīvārum | fīnītīvōrum |
| dative | fīnītīvīs | fīnītīvīs | fīnītīvīs |
| accusative | fīnītīvōs | fīnītīvās | fīnītīva |
| ablative | fīnītīvīs | fīnītīvīs | fīnītīvīs |
| vocative | fīnītīvī | fīnītīvae | fīnītīva |
fīnītīvus, a, um, adj. finio (post-Aug.), rhet. and gram. t. t.
I. In rhetoric, defining, explaining:
status, Quint. 3, 6, 5; 26: causa, id. 7, 3, 26.—II. In gram.
A. Modus, definite, i. e. the indicative, Diom. p. 328 P.—
B. Final:
litterae, Mart. Cap. 3, § 240: quaestio, id. 5, § 466.Origins
Proto-Indo-European *-yétider. Latin -iō Latin fīniō Proto-Indo-European *-wós Proto-Indo-European *-iHwósder. Latin īvus Latin fīnītīvus From fīniō (“to finish; set, appoint”) + īvus.