verbfirst conjugation
īnfirmō
īnfirmō (present infinitive īnfirmāre, perfect active īnfirmāvī, supine īnfirmātum)
Classical[ĩːˈfɪr.moː]Ecclesiastical[iɱˈfir.mo]
īnfirmātor 2nd sg. fut. pass. imper.; 3rd sg. fut. pass. imper.
Meaning
- to weaken, enfeeble, deprive of strength
- to invalidate, disprove, dispute
quis est qui id hoc tempore infirmare conetur?
Who shall, at this time, attempt to disprove it?66 BCE, Cicero, Pro Cluentio 81
Conjugation conjugation 1
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | īnfirmō | īnfirmābam | īnfirmābō | īnfirmāvī | īnfirmāveram | īnfirmāverō īnfirmārō |
| 2nd sg. | īnfirmās | īnfirmābās | īnfirmābis | īnfirmāvistī īnfirmāstī | īnfirmāverās īnfirmārās | īnfirmāveris |
| 3rd sg. | īnfirmat | īnfirmābat | īnfirmābit | īnfirmāvit | īnfirmāverat īnfirmārat | īnfirmāverit īnfirmārit |
| 1st pl. | īnfirmāmus | īnfirmābāmus | īnfirmābimus | īnfirmāvimus | īnfirmāverāmus | īnfirmāverimus īnfirmārimus |
| 2nd pl. | īnfirmātis | īnfirmābātis | īnfirmābitis | īnfirmāvistis īnfirmāstis | īnfirmāverātis īnfirmārātis | īnfirmāveritis īnfirmāritis |
| 3rd pl. | īnfirmant | īnfirmābant | īnfirmābunt | īnfirmāvērunt īnfirmāvēre, īnfirmārunt | īnfirmāverant īnfirmārant | īnfirmāverint īnfirmārint |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | īnfirmem | īnfirmārem | īnfirmāverim īnfirmārim | īnfirmāvissem īnfirmāssem |
| 2nd sg. | īnfirmēs | īnfirmārēs | īnfirmāverīs | īnfirmāvissēs īnfirmāssēs |
| 3rd sg. | īnfirmet | īnfirmāret | īnfirmāverit īnfirmārit | īnfirmāvisset īnfirmāsset |
| 1st pl. | īnfirmēmus | īnfirmārēmus | īnfirmāverīmus īnfirmārīmus | īnfirmāvissēmus īnfirmāssēmus |
| 2nd pl. | īnfirmētis | īnfirmārētis | īnfirmāverītis īnfirmārītis | īnfirmāvissētis īnfirmāssētis |
| 3rd pl. | īnfirment | īnfirmārent | īnfirmāverint īnfirmārint | īnfirmāvissent īnfirmāssent |
passive indicative
| form | present | imperfect | future |
|---|---|---|---|
| 1st sg. | īnfirmor | īnfirmābar | īnfirmābor |
| 2nd sg. | īnfirmāris īnfirmāre | īnfirmābāris īnfirmābāre | īnfirmāberis īnfirmābere |
| 3rd sg. | īnfirmātur | īnfirmābātur | īnfirmābitur |
| 1st pl. | īnfirmāmur | īnfirmābāmur | īnfirmābimur |
| 2nd pl. | īnfirmāminī | īnfirmābāminī | īnfirmābiminī |
| 3rd pl. | īnfirmantur | īnfirmābantur | īnfirmābuntur |
passive subjunctive
| form | present | imperfect |
|---|---|---|
| 1st sg. | īnfirmer | īnfirmārer |
| 2nd sg. | īnfirmēris īnfirmēre | īnfirmārēris īnfirmārēre |
| 3rd sg. | īnfirmētur | īnfirmārētur |
| 1st pl. | īnfirmēmur | īnfirmārēmur |
| 2nd pl. | īnfirmēminī | īnfirmārēminī |
| 3rd pl. | īnfirmentur | īnfirmārentur |
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | īnfirmā | īnfirmāre |
| pres. 2nd pl. | īnfirmāte | īnfirmāminī |
| fut. 2nd sg. | īnfirmātō | īnfirmātor |
| fut. 3rd sg. | īnfirmātō | īnfirmātor |
| fut. 2nd pl. | īnfirmātōte | — |
| fut. 3rd pl. | īnfirmantō | īnfirmantor |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | īnfirmāre | īnfirmārī |
| perfect infinitive | īnfirmāvisse īnfirmāsse | īnfirmātum esse |
| future infinitive | īnfirmātūrum esse | īnfirmātum īrī |
| present participle | īnfirmāns īnfirmante, īnfirmantem, īnfirmantēs, īnfirmantī, īnfirmantia, īnfirmantibus, īnfirmantis, īnfirmantīs, īnfirmantium | — |
| perfect participle | — | īnfirmātus īnfirmāta, īnfirmātā, īnfirmātae, īnfirmātam, īnfirmātārum, īnfirmātās, īnfirmātī, īnfirmātōrum, īnfirmātōs |
| future participle | īnfirmātūrus īnfirmātūra, īnfirmātūrā, īnfirmātūrae, īnfirmātūram, īnfirmātūrārum, īnfirmātūrās, īnfirmātūre, īnfirmātūrī, īnfirmātūrīs, īnfirmātūrō, īnfirmātūrōrum, īnfirmātūrōs, īnfirmātūrum | īnfirmandus īnfirmanda, īnfirmandā, īnfirmandae, īnfirmandam, īnfirmandārum, īnfirmandās, īnfirmande, īnfirmandīs, īnfirmandōrum, īnfirmandōs |
gerundīnfirmandī, īnfirmandō, īnfirmandumsupineīnfirmātum, īnfirmātū
Phrases from Meissner's Latin Phrase-Book
- fidem alicuius imminuere, infirmare (opp. confirmare)
- to weaken, destroy a man's credit.
infirmo, āvi, ātum, 1, v. a. and n. infirmus.
I. Act., to deprive of strength, to weaken, enfeeble.
A. Lit.:
legiones, Tac. A. 15, 10: munimenta madore, Sall. Fragm. ap. Non. 138, 6: hominem, Cels. 2, 12.—B. Trop.
a. To invalidate, disprove, refute:
res tam leves infirmare ac diluere, Cic. Rosc. Am. 15, 42; with tollere, id. N. D. 2, 59, 147; with frangere, id. de Or. 131: fidem testis, id. Rosc. Com. 15, 45: fidem alicui, id. Att. 15, 26. — b. To annul, make void:
legem, Liv. 34, 3; Quint. 7, 1, 49: contractum, Dig. 49, 14, 46: graviter ferens aliquid a se factum infirmari, Vell. 2, 2, 1: acta illa atque omnes res superioris anni, Cic. Sest. 18, 40.—II. Neutr. only in part. pres. as subst.: infirmantes, um, m., the weak, sick, Sulp. Sev. Vit. S. Mart. 18, 5; id. Ep. 2, 12.
in-firmo, āvi, ātum, 1, v. a.,
I. to establish in, fix, or confirm in (late Lat.), Cael. Aur. Acut. 3, 4, 36.
Charlton Lewis's shorter dictionary for students: the same scholarship in plain, modern definitions.
īnfīrmō āvī, ātus, āre
infirmus, to weaken, invalidate, disprove, refute, impair, annul: legiones, Ta.: res tam levīs: ad iudicem fidem testis: ceteras (leges), L.
Origins
Proto-Indo-European *-h₂ Proto-Indo-European *-éh₂ Proto-Indo-European *-yéti Proto-Indo-European *-eh₂yéti Proto-Indo-European *-h₂tiinflu. Proto-Italic *-ājō Proto-Italic *-āō Latin -ō Latin īnfirmō From īnfirmus (“sick, weak, infirm”) + -ō.
Descendants
- Englishinfirm
- Frenchinfirmer
- Italianinfirmare
- Italianinfermare
- Spanishenfermar
In English words that came into English from īnfirmō
- infirminfirmus