verbfirst conjugation
incursitō
incursitō (present infinitive incursitāre, perfect active incursitāvī, supine incursitātum)
Classical[ɪŋˈkʊr.sɪ.toː]Ecclesiastical[iŋˈkur.si.to]
Meaning
- to rush upon, assault, attack or charge at often
- to dash against, bump into, clash with often
Conjugation conjugation 1
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | incursitō | incursitābam | incursitābō | incursitāvī | incursitāveram | incursitāverō incursitārō |
| 2nd sg. | incursitās | incursitābās | incursitābis | incursitāvistī incursitāstī | incursitāverās incursitārās | incursitāveris |
| 3rd sg. | incursitat | incursitābat | incursitābit | incursitāvit | incursitāverat incursitārat | incursitāverit incursitārit |
| 1st pl. | incursitāmus | incursitābāmus | incursitābimus | incursitāvimus | incursitāverāmus | incursitāverimus incursitārimus |
| 2nd pl. | incursitātis | incursitābātis | incursitābitis | incursitāvistis incursitāstis | incursitāverātis incursitārātis | incursitāveritis incursitāritis |
| 3rd pl. | incursitant | incursitābant | incursitābunt | incursitāvērunt incursitāvēre, incursitārunt | incursitāverant incursitārant | incursitāverint incursitārint |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | incursitem | incursitārem | incursitāverim incursitārim | incursitāvissem incursitāssem |
| 2nd sg. | incursitēs | incursitārēs | incursitāverīs | incursitāvissēs incursitāssēs |
| 3rd sg. | incursitet | incursitāret | incursitāverit incursitārit | incursitāvisset incursitāsset |
| 1st pl. | incursitēmus | incursitārēmus | incursitāverīmus incursitārīmus | incursitāvissēmus incursitāssēmus |
| 2nd pl. | incursitētis | incursitārētis | incursitāverītis incursitārītis | incursitāvissētis incursitāssētis |
| 3rd pl. | incursitent | incursitārent | incursitāverint incursitārint | incursitāvissent incursitāssent |
passive indicative
| form | present | imperfect | future |
|---|---|---|---|
| 1st sg. | incursitor | incursitābar | incursitābor |
| 2nd sg. | incursitāris incursitāre | incursitābāris incursitābāre | incursitāberis incursitābere |
| 3rd sg. | incursitātur | incursitābātur | incursitābitur |
| 1st pl. | incursitāmur | incursitābāmur | incursitābimur |
| 2nd pl. | incursitāminī | incursitābāminī | incursitābiminī |
| 3rd pl. | incursitantur | incursitābantur | incursitābuntur |
passive subjunctive
| form | present | imperfect |
|---|---|---|
| 1st sg. | incursiter | incursitārer |
| 2nd sg. | incursitēris incursitēre | incursitārēris incursitārēre |
| 3rd sg. | incursitētur | incursitārētur |
| 1st pl. | incursitēmur | incursitārēmur |
| 2nd pl. | incursitēminī | incursitārēminī |
| 3rd pl. | incursitentur | incursitārentur |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | incursitā | incursitāre |
| pres. 2nd pl. | incursitāte | incursitāminī |
| fut. 2nd sg. | incursitātō | incursitātor |
| fut. 3rd sg. | incursitātō | incursitātor |
| fut. 2nd pl. | incursitātōte | — |
| fut. 3rd pl. | incursitantō | incursitantor |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | incursitāre | incursitārī |
| perfect infinitive | incursitāvisse incursitāsse | incursitātum esse |
| future infinitive | incursitātūrum esse | incursitātum īrī |
| present participle | incursitāns | — |
| perfect participle | — | incursitātus incursitāta, incursitātā, incursitātae, incursitātam, incursitātārum, incursitātās, incursitātī, incursitātōrum, incursitātōs |
| future participle | incursitātūrus incursitātūra, incursitātūrā, incursitātūrae, incursitātūram, incursitātūrārum, incursitātūrās, incursitātūre, incursitātūrī, incursitātūrīs, incursitātūrō, incursitātūrōrum, incursitātūrōs, incursitātūrum | incursitandus incursitanda, incursitandā, incursitandae, incursitandam, incursitandārum, incursitandās, incursitande, incursitandīs, incursitandōrum, incursitandōs |
gerundincursitandī, incursitandō, incursitandumsupineincursitātum, incursitātū
incursĭto, āre,
I. v. freq. n. [incurso], to rush upon, assault, attack (a favorite word of Seneca).
I. Lit.:
in aliquem, Sen. Vit. Beat. 27: incursitans, instans, fugans, id. de Ira, 2, 35: in multos, id. ib. 3, 6.—Origins
Proto-Indo-European *-tós Proto-Italic *-tos Latin -tus Proto-Indo-European *-h₂ Proto-Indo-European *-éh₂ Proto-Indo-European *-yéti Proto-Indo-European *-eh₂yéti Proto-Indo-European *-h₂tiinflu. Proto-Italic *-ājō Proto-Italic *-āō Latin -ō Latin -tō Latin -itō Latin incursitō From incursō (“to run to or against; to attack, charge at”) + -itō (frequentative suffix).