verbfirst conjugation
acclīnō
acclīnō (present infinitive acclīnāre, perfect active acclīnāvī, supine acclīnātum)
Classical[akˈkliː.noː]Ecclesiastical[akˈkliː.no]
Meaning
- usuallywith dativeto lean or rest on or against something
- figurativelyreflexiveto incline to something, lean towards
Conjugation conjugation 1
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | acclīnō | acclīnābam | acclīnābō | acclīnāvī | acclīnāveram | acclīnāverō acclīnārō |
| 2nd sg. | acclīnās | acclīnābās | acclīnābis | acclīnāvistī acclīnāstī | acclīnāverās acclīnārās | acclīnāveris |
| 3rd sg. | acclīnat | acclīnābat | acclīnābit | acclīnāvit | acclīnāverat acclīnārat | acclīnāverit acclīnārit |
| 1st pl. | acclīnāmus | acclīnābāmus | acclīnābimus | acclīnāvimus | acclīnāverāmus | acclīnāverimus acclīnārimus |
| 2nd pl. | acclīnātis | acclīnābātis | acclīnābitis | acclīnāvistis acclīnāstis | acclīnāverātis acclīnārātis | acclīnāveritis acclīnāritis |
| 3rd pl. | acclīnant | acclīnābant | acclīnābunt | acclīnāvērunt acclīnāvēre, acclīnārunt | acclīnāverant acclīnārant | acclīnāverint acclīnārint |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | acclīnem | acclīnārem | acclīnāverim acclīnārim | acclīnāvissem acclīnāssem |
| 2nd sg. | acclīnēs | acclīnārēs | acclīnāverīs | acclīnāvissēs acclīnāssēs |
| 3rd sg. | acclīnet | acclīnāret | acclīnāverit acclīnārit | acclīnāvisset acclīnāsset |
| 1st pl. | acclīnēmus | acclīnārēmus | acclīnāverīmus acclīnārīmus | acclīnāvissēmus acclīnāssēmus |
| 2nd pl. | acclīnētis | acclīnārētis | acclīnāverītis acclīnārītis | acclīnāvissētis acclīnāssētis |
| 3rd pl. | acclīnent | acclīnārent | acclīnāverint acclīnārint | acclīnāvissent acclīnāssent |
passive indicative
| form | present | imperfect | future |
|---|---|---|---|
| 1st sg. | acclīnor | acclīnābar | acclīnābor |
| 2nd sg. | acclīnāris acclīnāre | acclīnābāris acclīnābāre | acclīnāberis acclīnābere |
| 3rd sg. | acclīnātur | acclīnābātur | acclīnābitur |
| 1st pl. | acclīnāmur | acclīnābāmur | acclīnābimur |
| 2nd pl. | acclīnāminī | acclīnābāminī | acclīnābiminī |
| 3rd pl. | acclīnantur | acclīnābantur | acclīnābuntur |
passive subjunctive
| form | present | imperfect |
|---|---|---|
| 1st sg. | acclīner | acclīnārer |
| 2nd sg. | acclīnēris acclīnēre | acclīnārēris acclīnārēre |
| 3rd sg. | acclīnētur | acclīnārētur |
| 1st pl. | acclīnēmur | acclīnārēmur |
| 2nd pl. | acclīnēminī | acclīnārēminī |
| 3rd pl. | acclīnentur | acclīnārentur |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | acclīnā | acclīnāre |
| pres. 2nd pl. | acclīnāte | acclīnāminī |
| fut. 2nd sg. | acclīnātō | acclīnātor |
| fut. 3rd sg. | acclīnātō | acclīnātor |
| fut. 2nd pl. | acclīnātōte | — |
| fut. 3rd pl. | acclīnantō | acclīnantor |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | acclīnāre | acclīnārī |
| perfect infinitive | acclīnāvisse acclīnāsse | acclīnātum esse |
| future infinitive | acclīnātūrum esse | acclīnātum īrī |
| present participle | acclīnāns | — |
| perfect participle | — | acclīnātus acclīnāta, acclīnātā, acclīnātae, acclīnātam, acclīnātārum, acclīnātās, acclīnātī, acclīnātōrum, acclīnātōs |
| future participle | acclīnātūrus acclīnātūra, acclīnātūrā, acclīnātūrae, acclīnātūram, acclīnātūrārum, acclīnātūrās, acclīnātūre, acclīnātūrī, acclīnātūrīs, acclīnātūrō, acclīnātūrōrum, acclīnātūrōs, acclīnātūrum | acclīnandus acclīnanda, acclīnandā, acclīnandae, acclīnandam, acclīnandārum, acclīnandās, acclīnande, acclīnandīs, acclīnandōrum, acclīnandōs |
gerundacclīnandī, acclīnandō, acclīnandumsupineacclīnātum, acclīnātū
ac-clīno, āvi, ātum, 1, v. a.,
I. to lean on or against something (not before the Aug. period; mostly poet.).
I. Lit.:
se acclinavit in illum, Ov. M. 5, 72: latus leoni, Stat. Silv. 4, 2, 51.—Most freq. in part. pass.: acclinatus: colla acclinata, Ov. M. 10, 268; cf.: terrae acclinatus, id. ib. 14, 666: castra tumulo sunt acclinata, Liv. 44, 3, 6: maria terris, Stat. Silv. 5, 4, 5.—II. Trop., with se, to incline to a thing:
ad causam senatus, Liv. 4, 48, 9.Charlton Lewis's shorter dictionary for students: the same scholarship in plain, modern definitions.
acclīnō (ad-c-) āvī, ātus, āre
CLI-, to cause to lean on, stay upon: se in illum, O.: castra tumulo sunt acclinata, L.—Fig., with se: haud gravate se ad causam senatūs, inclined, L.
Origins
- Proto-Indo-European*h₂éd
- Proto-Italic*ad
- Proto-Italic*ad-
- Latinacclīnō
Proto-Indo-European *ḱel- Proto-Indo-European *-éyti Proto-Indo-European *ḱley- Proto-Indo-European *-né- Proto-Indo-European *ḱl̥néyti ~ *ḱl̥nyénti Proto-Italic *kl(e)inō Proto-Indo-European *-h₂ Proto-Indo-European *-éh₂ Proto-Indo-European *-yéti Proto-Indo-European *-eh₂yéti Proto-Indo-European *-h₂tiinflu. Proto-Italic *-ājō Proto-Italic *-āō Latin -ō ▲ Proto-Italic *klei- ~ *kli-influ. Latin clīnō Latin acclīnō From ad- + clīnō.