verbthird conjugation
pīnsō
pīnsō (present infinitive pīnsere, perfect active pīnsuī or pīnsī, supine pīnsum or pīnsitum or pī̆stum)
Classical[ˈpĩː.soː]Ecclesiastical[ˈpin.so]
Meaning
- to beat, pound
Sed apud veterēs reperīmus etiam n litterā additā pīnsō, quod est tundō, ut Ennius decimō Annālium pīnsunt terram genibus.
AD 4th C., Diomedes Grammaticus (author), Heinrich Keil (editor), Artis Grammaticae Liber I (1857), page 373 - to lash, thrash, flog, scourge
ea molet, coquet, cōnficiet pēnsum, pīnsētur flagrō
She will grind, cook, spin wool, she'll be lashed by a whip […]c. 206 BCE – 188 BCE, Plautus, Mercator 2.3.80
Conjugation conjugation 3
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | pīnsō | pīnsēbam pīnsābam | pīnsam pīnsābō | pīnsuī pīnsī, pīnsāvī | pīnsueram pīnseram, pīnsāveram | pīnsuerō pīnserō, pīnsārō, pīnsāverō |
| 2nd sg. | pīnsis | pīnsēbās pīnsābās | pīnsēs pīnsābis | pīnsuistī pīnsistī, pīnsāstī, pīnsāvistī | pīnsuerās pīnserās, pīnsārās, pīnsāverās | pīnsueris pīnseris, pīnsāveris |
| 3rd sg. | pīnsit | pīnsēbat pīnsābat | pīnset pīnsābit | pīnsuit pīnsit, pīnsāvit | pīnsuerat pīnserat, pīnsārat, pīnsāverat | pīnsuerit pīnserit, pīnsārit, pīnsāverit |
| 1st pl. | pīnsimus | pīnsēbāmus pīnsābāmus | pīnsēmus pīnsābimus | pīnsuimus pīnsimus, pīnsāvimus | pīnsuerāmus pīnserāmus, pīnsāverāmus | pīnsuerimus pīnserimus, pīnsārimus, pīnsāverimus |
| 2nd pl. | pīnsitis | pīnsēbātis pīnsābātis | pīnsētis pīnsābitis | pīnsuistis pīnsistis, pīnsāstis, pīnsāvistis | pīnsuerātis pīnserātis, pīnsārātis, pīnsāverātis | pīnsueritis pīnseritis, pīnsāritis, pīnsāveritis |
| 3rd pl. | pīnsunt | pīnsēbant pīnsābant | pīnsent pīnsābunt | pīnsuērunt pīnsuēre, pīnsērunt, pīnsēre, pīnsārunt, pīnsāvēre, pīnsāvērunt | pīnsuerant pīnserant, pīnsārant, pīnsāverant | pīnsuerint pīnserint, pīnsārint, pīnsāverint |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | pīnsam pīnsem | pīnserem pīnsārem | pīnsuerim pīnserim, pīnsārim, pīnsāverim | pīnsuissem pīnsissem, pīnsāssem, pīnsāvissem |
| 2nd sg. | pīnsās | pīnserēs pīnsārēs | pīnsuerīs pīnserīs, pīnsāverīs | pīnsuissēs pīnsissēs, pīnsāssēs, pīnsāvissēs |
| 3rd sg. | pīnsat | pīnseret pīnsāret | pīnsuerit pīnserit, pīnsārit, pīnsāverit | pīnsuisset pīnsisset, pīnsāsset, pīnsāvisset |
| 1st pl. | pīnsāmus | pīnserēmus pīnsārēmus | pīnsuerīmus pīnserīmus, pīnsārīmus, pīnsāverīmus | pīnsuissēmus pīnsissēmus, pīnsāssēmus, pīnsāvissēmus |
| 2nd pl. | pīnsātis | pīnserētis pīnsārētis | pīnsuerītis pīnserītis, pīnsārītis, pīnsāverītis | pīnsuissētis pīnsissētis, pīnsāssētis, pīnsāvissētis |
| 3rd pl. | pīnsant | pīnserent pīnsārent | pīnsuerint pīnserint, pīnsārint, pīnsāverint | pīnsuissent pīnsissent, pīnsāssent, pīnsāvissent |
passive indicative
| form | present | imperfect | future |
|---|---|---|---|
| 1st sg. | pīnsor | pīnsēbar pīnsābar | pīnsar pīnsābor |
| 2nd sg. | pīnseris pīnsere | pīnsēbāris pīnsēbāre, pīnsābāre, pīnsābāris | pīnsēris pīnsēre, pīnsābere, pīnsāberis |
| 3rd sg. | pīnsitur | pīnsēbātur pīnsābātur | pīnsētur pīnsābitur |
| 1st pl. | pīnsimur | pīnsēbāmur pīnsābāmur | pīnsēmur pīnsābimur |
| 2nd pl. | pīnsiminī | pīnsēbāminī pīnsābāminī | pīnsēminī pīnsābiminī |
| 3rd pl. | pīnsuntur | pīnsēbantur pīnsābantur | pīnsentur pīnsābuntur |
passive subjunctive
| form | present | imperfect |
|---|---|---|
| 1st sg. | pīnsar pīnser | pīnserer pīnsārer |
| 2nd sg. | pīnsāris pīnsāre | pīnserēris pīnserēre, pīnsārēre, pīnsārēris |
| 3rd sg. | pīnsātur | pīnserētur pīnsārētur |
| 1st pl. | pīnsāmur | pīnserēmur pīnsārēmur |
| 2nd pl. | pīnsāminī | pīnserēminī pīnsārēminī |
| 3rd pl. | pīnsantur | pīnserentur pīnsārentur |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | pīnse | pīnsere |
| pres. 2nd pl. | pīnsite pīnsāte | pīnsiminī |
| fut. 2nd sg. | pīnsitō pīnsātō | pīnsitor pīnsātor |
| fut. 3rd sg. | pīnsitō pīnsātō | pīnsitor pīnsātor |
| fut. 2nd pl. | pīnsitōte pīnsātōte | — |
| fut. 3rd pl. | pīnsuntō pīnsantō | pīnsuntor pīnsantor |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | pīnsere | pīnsī pīnsārī |
| perfect infinitive | pīnsuisse pīnsisse, pīnsāsse, pīnsāvisse | pīnsum esse pīnsitum esse, pī̆stum esse |
| future infinitive | pīnsūrum esse pīnsitūrum esse, pī̆stūrum esse | pīnsum īrī pīnsitum īrī, pī̆stum īrī |
| present participle | pīnsēns | — |
| perfect participle | — | pīnsus pīnsitus, pī̆stus, pīnsa, pīnsā, pīnsae, pīnsārum, pīnsāta, pīnsātā, pīnsātae, pīnsātam, pīnsātārum, pīnsātās, pīnsāte, pīnsātī, pīnsātō, pīnsātōrum, pīnsātōs, pīnsātum, pīnsātus, pīnsita, pīnsitā, pīnsitae, pīnsitam, pīnsitārum, pīnsitās, pīnsitī, pīnsitōrum, pīnsitōs, pīnsōrum, pīnsōs, pī̆sta, pī̆stā, pī̆stae, pī̆stam, pī̆stārum, pī̆stās, pī̆ste, pī̆stī, pī̆stīs, pī̆stō, pī̆stōrum, pī̆stōs |
| future participle | pīnsūrus pīnsitūrus, pī̆stūrus, pīnsātūra, pīnsātūrā, pīnsātūrae, pīnsātūram, pīnsātūrārum, pīnsātūrās, pīnsātūre, pīnsātūrī, pīnsātūrīs, pīnsātūrō, pīnsātūrōrum, pīnsātūrōs, pīnsātūrum, pīnsātūrus, pīnsitūra, pīnsitūrā, pīnsitūrae, pīnsitūram, pīnsitūrārum, pīnsitūrās, pīnsitūre, pīnsitūrī, pīnsitūrīs, pīnsitūrō, pīnsitūrōrum, pīnsitūrōs, pīnsitūrum, pīnsūra, pīnsūrā, pīnsūrae, pīnsūram, pīnsūrārum, pīnsūrās, pīnsūre, pīnsūrī, pīnsūrīs, pīnsūrō, pīnsūrōrum, pīnsūrōs, pīnsūrum, pistūra, pistūrā, pistūrae, pistūram, pistūrārum, pistūrās, pistūre, pistūrī, pistūrīs, pistūrō, pistūrōrum, pistūrōs, pistūrum | pīnsendus pīnsundus, pīnsanda, pīnsandā, pīnsandae, pīnsandam, pīnsandārum, pīnsandās, pīnsande, pīnsandī, pīnsandīs, pīnsandō, pīnsandōrum, pīnsandōs, pīnsandum, pīnsandus, pīnsenda, pīnsendā, pīnsendae, pīnsendam, pīnsendārum, pīnsendās, pīnsende, pīnsendīs, pīnsendōrum, pīnsendōs |
gerundpīnsendī, pīnsendō, pīnsendumsupinepīnsum, pīnsū
pinso (pīso), pinsi and pinsŭi, pinsum, pinsĭtum, and pistum (pisatum, Fest. p. 158 Müll.), 3 (also in Varr. R. R. 1, 63 fin., the reading is pinsatur; archaic form of the
I. imperf. pinsibant, Enn. ap. Varr. L. L. 5, § 23 Müll.; v. Enn. p. 147 fin. Vahl.), v. a. [πίσσω, πτίσσω], to beat, pound, bray, crush: pinsunt terram genibus, Enn. ap. Diom. p. 370 P. (Ann. v. 354 Vahl.):
flagro, to scourge, Plaut. Merc. 2, 3, 81: si communiter pisunt, Cato, R. R. 136: pilum, quod eo far pisunt: a quo ubi id fit dicitur pistrinum, Varr. L. L. 5, § 138 Müll.: farinam, id. ap. Non. 152, 15: uvam passam, id. R. R. 3, 16: panicum pinsitum, Col. 2, 9, 19; 6, 6, 5: pisente pilo, Plin. 18, 10, 23, § 97; 18, 10, 20, § 93: qui far pisebant, id. 18, 11, 28, § 107: o Jane, a tergo quem nulla ciconia pinsit (v. ciconia), Pers. 1, 58.Origins
- Proto-Indo-European*peys-
- Proto-Indo-European*pinésti
- Proto-Italic*pinsō
- Latinpīnsō
From Proto-Italic *pinsō, from Proto-Indo-European *pi-né-s-ti, nasal-infix present of the root *peys- (“to crush”). Cognates include Ancient Greek πτισάνη (ptisánē, “barley”) and πτίσσω (ptíssō, “to winnow, peel”), Proto-Slavic *pьšenìca (“wheat”), and Sanskrit पिनष्टि (pinaṣṭi, “to grind”). Related to pīla, pīlum.