verbfirst conjugation
offēnsō
offēnsō (present infinitive offēnsāre, perfect active offēnsāvī, supine offēnsātum)
Classical[ɔfˈfẽː.soː]Ecclesiastical[ofˈfɛn.so]
Meaning
- transitiveto strike or dash against
- to falter, stumble over one's words
Conjugation conjugation 1
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | offēnsō | offēnsābam | offēnsābō | offēnsāvī | offēnsāveram | offēnsāverō offēnsārō |
| 2nd sg. | offēnsās | offēnsābās | offēnsābis | offēnsāvistī offēnsāstī | offēnsāverās offēnsārās | offēnsāveris |
| 3rd sg. | offēnsat | offēnsābat | offēnsābit | offēnsāvit | offēnsāverat offēnsārat | offēnsāverit offēnsārit |
| 1st pl. | offēnsāmus | offēnsābāmus | offēnsābimus | offēnsāvimus | offēnsāverāmus | offēnsāverimus offēnsārimus |
| 2nd pl. | offēnsātis | offēnsābātis | offēnsābitis | offēnsāvistis offēnsāstis | offēnsāverātis offēnsārātis | offēnsāveritis offēnsāritis |
| 3rd pl. | offēnsant | offēnsābant | offēnsābunt | offēnsāvērunt offēnsāvēre, offēnsārunt | offēnsāverant offēnsārant | offēnsāverint offēnsārint |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | offēnsem | offēnsārem | offēnsāverim offēnsārim | offēnsāvissem offēnsāssem |
| 2nd sg. | offēnsēs | offēnsārēs | offēnsāverīs | offēnsāvissēs offēnsāssēs |
| 3rd sg. | offēnset | offēnsāret | offēnsāverit offēnsārit | offēnsāvisset offēnsāsset |
| 1st pl. | offēnsēmus | offēnsārēmus | offēnsāverīmus offēnsārīmus | offēnsāvissēmus offēnsāssēmus |
| 2nd pl. | offēnsētis | offēnsārētis | offēnsāverītis offēnsārītis | offēnsāvissētis offēnsāssētis |
| 3rd pl. | offēnsent | offēnsārent | offēnsāverint offēnsārint | offēnsāvissent offēnsāssent |
passive indicative
| form | present | imperfect | future |
|---|---|---|---|
| 1st sg. | offēnsor | offēnsābar | offēnsābor |
| 2nd sg. | offēnsāris offēnsāre | offēnsābāris offēnsābāre | offēnsāberis offēnsābere |
| 3rd sg. | offēnsātur | offēnsābātur | offēnsābitur |
| 1st pl. | offēnsāmur | offēnsābāmur | offēnsābimur |
| 2nd pl. | offēnsāminī | offēnsābāminī | offēnsābiminī |
| 3rd pl. | offēnsantur | offēnsābantur | offēnsābuntur |
passive subjunctive
| form | present | imperfect |
|---|---|---|
| 1st sg. | offēnser | offēnsārer |
| 2nd sg. | offēnsēris offēnsēre | offēnsārēris offēnsārēre |
| 3rd sg. | offēnsētur | offēnsārētur |
| 1st pl. | offēnsēmur | offēnsārēmur |
| 2nd pl. | offēnsēminī | offēnsārēminī |
| 3rd pl. | offēnsentur | offēnsārentur |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | offēnsā | offēnsāre |
| pres. 2nd pl. | offēnsāte | offēnsāminī |
| fut. 2nd sg. | offēnsātō | offēnsātor |
| fut. 3rd sg. | offēnsātō | offēnsātor |
| fut. 2nd pl. | offēnsātōte | — |
| fut. 3rd pl. | offēnsantō | offēnsantor |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | offēnsāre | offēnsārī |
| perfect infinitive | offēnsāvisse offēnsāsse | offēnsātum esse |
| future infinitive | offēnsātūrum esse | offēnsātum īrī |
| present participle | offēnsāns offēnsante, offēnsantem, offēnsantēs, offēnsantī, offēnsantia, offēnsantibus, offēnsantis, offēnsantīs, offēnsantium | — |
| perfect participle | — | offēnsātus offēnsāta, offēnsātā, offēnsātae, offēnsātam, offēnsātārum, offēnsātās, offēnsātī, offēnsātōrum, offēnsātōs |
| future participle | offēnsātūrus offēnsātūra, offēnsātūrā, offēnsātūrae, offēnsātūram, offēnsātūrārum, offēnsātūrās, offēnsātūre, offēnsātūrī, offēnsātūrīs, offēnsātūrō, offēnsātūrōrum, offēnsātūrōs, offēnsātūrum | offēnsandus offēnsanda, offēnsandā, offēnsandae, offēnsandam, offēnsandārum, offēnsandās, offēnsande, offēnsandīs, offēnsandōrum, offēnsandōs |
gerundoffēnsandī, offēnsandō, offēnsandumsupineoffēnsātum, offēnsātū
offenso, āvi, ātum, 1, v. freq. a. 1. offendo,
I. to strike or dash against (not in Cic. or Caes.).
I. Lit.:
sponte suā offensando ut semina rerum, Lucr. 2, 1059; so id. 6, 1053: omnes offensare capita, dash their heads against the wall, Liv. 25, 37.—II. Trop., to stumble, trip, falter in speaking, Quint. 10, 7, 10.—(Offensatus, Quint. 10, 3, 20, is a false reading for offensator, q.v.).
Charlton Lewis's shorter dictionary for students: the same scholarship in plain, modern definitions.
offēnsō āvī, ātus, āre, freq.
offendo, to strike, dash against: capita, against the wall, L.
Origins
From offendō (“hit against something”).