LATIN DICTIONARYLexicon Latīnum
verbfirst conjugation

īnsultō

īnsultō (present infinitive īnsultāre, perfect active īnsultāvī, supine īnsultātum)
Classical[ĩːˈsʊɫ.toː]Ecclesiastical[inˈsul.to]
īnsultātus perf. pass. ptcp.

Meaning

  1. to spring, leap or jump at or upon
  2. to revile, abuse, taunt or insult

Latīnē defined in Latin in our graded readers

victō superbē illūdō
īnsultō -āre — in Aeneis, ch. 21

Conjugation conjugation 1

active indicative
formpresentimperfectfutureperfectpluperfectfut. perfect
1st sg.īnsultōīnsultābamīnsultābōīnsultāvīīnsultāveramīnsultāverō
īnsultārō
2nd sg.īnsultāsīnsultābāsīnsultābisīnsultāvistī
īnsultāstī		īnsultāverās
īnsultārās		īnsultāveris
3rd sg.īnsultatīnsultābatīnsultābitīnsultāvitīnsultāverat
īnsultārat		īnsultāverit
īnsultārit
1st pl.īnsultāmusīnsultābāmusīnsultābimusīnsultāvimusīnsultāverāmusīnsultāverimus
īnsultārimus
2nd pl.īnsultātisīnsultābātisīnsultābitisīnsultāvistis
īnsultāstis		īnsultāverātis
īnsultārātis		īnsultāveritis
īnsultāritis
3rd pl.īnsultantīnsultābantīnsultābuntīnsultāvērunt
īnsultāvēre, īnsultārunt		īnsultāverant
īnsultārant		īnsultāverint
īnsultārint
active subjunctive
active subjunctive
formpresentimperfectperfectpluperfect
1st sg.īnsultemīnsultāremīnsultāverim
īnsultārim		īnsultāvissem
īnsultāssem
2nd sg.īnsultēsīnsultārēsīnsultāverīsīnsultāvissēs
īnsultāssēs
3rd sg.īnsultetīnsultāretīnsultāverit
īnsultārit		īnsultāvisset
īnsultāsset
1st pl.īnsultēmusīnsultārēmusīnsultāverīmus
īnsultārīmus		īnsultāvissēmus
īnsultāssēmus
2nd pl.īnsultētisīnsultārētisīnsultāverītis
īnsultārītis		īnsultāvissētis
īnsultāssētis
3rd pl.īnsultentīnsultārentīnsultāverint
īnsultārint		īnsultāvissent
īnsultāssent
passive indicative
passive indicative
formpresentimperfectfuture
1st sg.īnsultorīnsultābarīnsultābor
2nd sg.īnsultāris
īnsultāre		īnsultābāris
īnsultābāre		īnsultāberis
īnsultābere
3rd sg.īnsultāturīnsultābāturīnsultābitur
1st pl.īnsultāmurīnsultābāmurīnsultābimur
2nd pl.īnsultāminīīnsultābāminīīnsultābiminī
3rd pl.īnsultanturīnsultābanturīnsultābuntur
passive subjunctive
passive subjunctive
formpresentimperfect
1st sg.īnsulterīnsultārer
2nd sg.īnsultēris
īnsultēre		īnsultārēris
īnsultārēre
3rd sg.īnsultēturīnsultārētur
1st pl.īnsultēmurīnsultārēmur
2nd pl.īnsultēminīīnsultārēminī
3rd pl.īnsultenturīnsultārentur
imperative
imperative
formactivepassive
pres. 2nd sg.īnsultāīnsultāre
pres. 2nd pl.īnsultāteīnsultāminī
fut. 2nd sg.īnsultātōīnsultātor
fut. 3rd sg.īnsultātōīnsultātor
fut. 2nd pl.īnsultātōte—
fut. 3rd pl.īnsultantōīnsultantor
infinitives & participles
formactivepassive
present infinitiveīnsultāreīnsultārī
perfect infinitiveīnsultāvisse
īnsultāsse		īnsultātum esse
future infinitiveīnsultātūrum esseīnsultātum īrī
present participleīnsultāns—
perfect participle—īnsultātus
īnsultāta, īnsultātā, īnsultātae, īnsultātam, īnsultātārum, īnsultātās, īnsultātī, īnsultātōrum, īnsultātōs
future participleīnsultātūrus
īnsultātūra, īnsultātūrā, īnsultātūrae, īnsultātūram, īnsultātūrārum, īnsultātūrās, īnsultātūre, īnsultātūrī, īnsultātūrīs, īnsultātūrō, īnsultātūrōrum, īnsultātūrōs, īnsultātūrum		īnsultandus
īnsultanda, īnsultandā, īnsultandae, īnsultandam, īnsultandārum, īnsultandās, īnsultande, īnsultandīs, īnsultandōrum, īnsultandōs
gerundīnsultandī, īnsultandō, īnsultandumsupineīnsultātum, īnsultātū

insulto, āvi, ātum, 1, v. n. and a.
I. [insilio], to spring or leap at or upon a thing, to leap, bound, jump, spring.
I. Lit.: fores calcibus, Ter. Eun. 2, 2, 54: floribus, Verg. G. 4, 11: sub armis Insultare solo, id. ib. 3, 116: busto, Hor. C. 3, 3, 40: fluctibus insultavere carinae, Ov. M. 1, 133: Batavi dum insultant aquis, Tac. A. 2, 8: rogis, Prop. 2, 8, 20 (2, 8, b. 4. M.).—
(b). With acc.: nemora avia matres Insultant thiasis, Verg. A. 7, 580.—
(g). Absol.: fremit aequore toto Insultans sonipes. Verg. A. 11, 599.—
II. Trop., to behave insolently towards any one, to scoff at, revile, abuse, taunt, insult: alicui in calamitate, Cic. Verr. 2, 5, 50: dominis, Liv. 1, 48, 2: alicui per contumelias, id. 3, 62, 1: adversis rebus eorum, id. 36, 29, 9: jacenti, Ov. Tr. 2, 571: casibus alicujus, id. ib. 5, 8, 4.—
(b). With acc.: multos bonos, Sall. Fragm. ap. Don. ad Ter. Eun. 2, 2, 54; Serv. Verg. A. 9, 643: patientiam et segnitiam cujuspiam, Tac. A. 4, 59.—
(g). With in and acc.: in rem publicam, Cic. Mil. 32: in omnes, id. N. D. 2, 29.—
(d). With abl.: morte mea, at my death, Prop. 3, 6 (4, 5), 24.—(ε) Absol.: quippe impune se insultaturos, Liv. 2, 45: cernis ut insultent Rutuli, exult, Verg. A. 10, 20.

Origins

  1. Proto-Indo-European*h₁én
  2. Proto-Italic*en
  3. Proto-Italic*en-
  4. Latinīnsultō

Latin saliō Latin īnsiliō Proto-Indo-European *-tós Proto-Italic *-tos Latin -tus Proto-Indo-European *-h₂ Proto-Indo-European *-éh₂ Proto-Indo-European *-yéti Proto-Indo-European *-eh₂yéti Proto-Indo-European *-h₂tiinflu. Proto-Italic *-ājō Proto-Italic *-āō Latin -ō Latin -tō Latin īnsultō From īnsiliō + -tō (forms frequentative verbs).

Descendants
  • Catalaninsultar
  • Englishinsult
  • Frenchinsulter
  • Romanianinsultafrom French insulter
  • Italianinsultare
  • Occitaninsultar
  • Portugueseinsultar
  • Spanishinsultar
  • Asturianinsultar
  • Friulianinsultâ

In English words that came into English from īnsultō

  • insultīnsultō
  • insultationinsultatio

Quick answers

What does īnsultō mean in Latin?
īnsultō, a verb, means “to spring, leap or jump at or upon; to revile, abuse, taunt or insult”.
What are the principal parts of īnsultō?
īnsultō, īnsultāre, īnsultāvī, īnsultātum (first conjugation).
How do you pronounce īnsultō?
In classical Latin, [ĩːˈsʊɫ.toː]; in ecclesiastical (church) Latin, [inˈsul.to].
Where does īnsultō come from?
Proto-Indo-European *h₁én → Proto-Italic *en → Proto-Italic *en- → Latin īnsultō.