verbirregular conjugation
trānsabeō
trānsabeō (present infinitive trānsabīre, perfect active trānsabiī or trānsabīvī, supine trānsabitum)
Classical[trãːˈsa.be.oː]Ecclesiastical[tranˈsaː.be.o]
Meaning
- to pass by, go beyond
- to go through
- to pierce, transfix
Conjugation irregular
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | trānsabeō | trānsabībam | trānsabībō | trānsabiī trānsabīvī | trānsabieram trānsabīveram | trānsabierō trānsabīverō |
| 2nd sg. | trānsabīs | trānsabībās | trānsabībis | trānsabīstī trānsabiistī, trānsabīvistī | trānsabierās trānsabīverās | trānsabieris trānsabīveris |
| 3rd sg. | trānsabit | trānsabībat | trānsabībit | trānsabiit trānsabīvit | trānsabierat trānsabīverat | trānsabierit trānsabīverit |
| 1st pl. | trānsabīmus | trānsabībāmus | trānsabībimus | trānsabiimus trānsabīvimus | trānsabierāmus trānsabīverāmus | trānsabierimus trānsabīverimus |
| 2nd pl. | trānsabītis | trānsabībātis | trānsabībitis | trānsabīstis trānsabiistis, trānsabīvistis | trānsabierātis trānsabīverātis | trānsabieritis trānsabīveritis |
| 3rd pl. | trānsabeunt | trānsabībant | trānsabībunt | trānsabiērunt trānsabiēre, trānsabīvērunt, trānsabīvēre | trānsabierant trānsabīverant | trānsabierint trānsabīverint |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | trānsabeam | trānsabīrem | trānsabierim trānsabīverim | trānsabīssem trānsabiissem, trānsabīvissem |
| 2nd sg. | trānsabeās | trānsabīrēs | trānsabierīs trānsabīverīs | trānsabīssēs trānsabiissēs, trānsabīvissēs |
| 3rd sg. | trānsabeat | trānsabīret | trānsabierit trānsabīverit | trānsabīsset trānsabiisset, trānsabīvisset |
| 1st pl. | trānsabeāmus | trānsabīrēmus | trānsabierīmus trānsabīverīmus | trānsabīssēmus trānsabiissēmus, trānsabīvissēmus |
| 2nd pl. | trānsabeātis | trānsabīrētis | trānsabierītis trānsabīverītis | trānsabīssētis trānsabiissētis, trānsabīvissētis |
| 3rd pl. | trānsabeant | trānsabīrent | trānsabierint trānsabīverint | trānsabīssent trānsabiissent, trānsabīvissent |
passive indicative
| form | present | imperfect | future |
|---|---|---|---|
| 1st sg. | trānsabeor | trānsabībar | trānsabībor |
| 2nd sg. | trānsabīris trānsabīre | trānsabībāris trānsabībāre | trānsabīberis trānsabībere |
| 3rd sg. | trānsabītur | trānsabībātur | trānsabībitur |
| 1st pl. | trānsabīmur | trānsabībāmur | trānsabībimur |
| 2nd pl. | trānsabīminī | trānsabībāminī | trānsabībiminī |
| 3rd pl. | trānsabeuntur | trānsabībantur | trānsabībuntur |
passive subjunctive
| form | present | imperfect |
|---|---|---|
| 1st sg. | trānsabear | trānsabīrer |
| 2nd sg. | trānsabeāris trānsabeāre | trānsabīrēris trānsabīrēre |
| 3rd sg. | trānsabeātur | trānsabīrētur |
| 1st pl. | trānsabeāmur | trānsabīrēmur |
| 2nd pl. | trānsabeāminī | trānsabīrēminī |
| 3rd pl. | trānsabeantur | trānsabīrentur |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | trānsabī | trānsabīre |
| pres. 2nd pl. | trānsabīte | trānsabīminī |
| fut. 2nd sg. | trānsabītō | trānsabītor |
| fut. 3rd sg. | trānsabītō | trānsabītor |
| fut. 2nd pl. | trānsabītōte | — |
| fut. 3rd pl. | trānsabeuntō | trānsabeuntor |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | trānsabīre | trānsabīrī |
| perfect infinitive | trānsabīsse trānsabiisse, trānsabīvisse | trānsabitum esse |
| future infinitive | trānsabitūrum esse | trānsabitum īrī |
| present participle | trānsabiēns | — |
| perfect participle | — | trānsabitus trānsabita, trānsabitā, trānsabitae, trānsabitam, trānsabitārum, trānsabitās, trānsabitī, trānsabitōrum, trānsabitōs |
| future participle | trānsabitūrus trānsabitūra, trānsabitūrā, trānsabitūrae, trānsabitūram, trānsabitūrārum, trānsabitūrās, trānsabitūre, trānsabitūrī, trānsabitūrīs, trānsabitūrō, trānsabitūrōrum, trānsabitūrōs, trānsabitūrum | trānsabeundus trānsabeunda, trānsabeundā, trānsabeundae, trānsabeundam, trānsabeundārum, trānsabeundās, trānsabeunde, trānsabeundīs, trānsabeundōrum, trānsabeundōs |
gerundtrānsabeundī, trānsabeundō, trānsabeundumsupinetrānsabitum, trānsabitū
trans-ăbĕo, ĭi, īre, v. a. and n. (poet.).
I. Act., to go beyond, pass by:
populos atque aequora longe Transabeunt, Val. Fl. 4, 510: aliquem fugā, Stat. Th. 6, 507: difficultate, App. M. 8, p. 208, 21. — Neutr.: transabiit non hunc sitiens gravis hasta cruorem, Sil. 12, 264. — II. To go through.
A. Of a weapon, to pierce through, transfix:
ensis Transabiit costas, Verg. A. 9, 432: costas (ensis), Stat. Th. 2, 9: aliquem (trabs), id. ib. 9, 126.—B. Of a person:
per medias acies infesti militis transabivi, App. M. 7, p. 191, 11.Charlton Lewis's shorter dictionary for students: the same scholarship in plain, modern definitions.
trāns-abeō iī, —, īre,
to go through, pierce through, transfix: ensis Transabiit costas, V.
Origins
From trāns- (“with”) + abeō (“go away”).