verbfirst conjugation
lītigō
lītigō (present infinitive lītigāre, perfect active lītigāvī, supine lītigātum)
Classical[ˈliː.tɪ.ɡoː]Ecclesiastical[ˈliː.ti.ɡo]
Meaning
- to dispute, quarrel
- to litigate, sue
Latīnē defined in Latin in our graded readers
dē rē contendōlītigō -āre — in IVLIANVS II: Imperium, ch. 21
iūrgiō contendōlitigō -āre — in IVLIANVS III: Persia, ch. 24
Conjugation conjugation 1
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | lītigō | lītigābam | lītigābō | lītigāvī | lītigāveram | lītigāverō lītigārō |
| 2nd sg. | lītigās | lītigābās | lītigābis | lītigāvistī lītigāstī | lītigāverās lītigārās | lītigāveris |
| 3rd sg. | lītigat | lītigābat | lītigābit | lītigāvit | lītigāverat lītigārat | lītigāverit lītigārit |
| 1st pl. | lītigāmus | lītigābāmus | lītigābimus | lītigāvimus | lītigāverāmus | lītigāverimus lītigārimus |
| 2nd pl. | lītigātis | lītigābātis | lītigābitis | lītigāvistis lītigāstis | lītigāverātis lītigārātis | lītigāveritis lītigāritis |
| 3rd pl. | lītigant | lītigābant | lītigābunt | lītigāvērunt lītigāvēre, lītigārunt | lītigāverant lītigārant | lītigāverint lītigārint |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | lītigem | lītigārem | lītigāverim lītigārim | lītigāvissem lītigāssem |
| 2nd sg. | lītigēs | lītigārēs | lītigāverīs | lītigāvissēs lītigāssēs |
| 3rd sg. | lītiget | lītigāret | lītigāverit lītigārit | lītigāvisset lītigāsset |
| 1st pl. | lītigēmus | lītigārēmus | lītigāverīmus lītigārīmus | lītigāvissēmus lītigāssēmus |
| 2nd pl. | lītigētis | lītigārētis | lītigāverītis lītigārītis | lītigāvissētis lītigāssētis |
| 3rd pl. | lītigent | lītigārent | lītigāverint lītigārint | lītigāvissent lītigāssent |
passive indicative
| form | present | imperfect | future |
|---|---|---|---|
| 1st sg. | lītigor | lītigābar | lītigābor |
| 2nd sg. | lītigāris lītigāre | lītigābāris lītigābāre | lītigāberis lītigābere |
| 3rd sg. | lītigātur | lītigābātur | lītigābitur |
| 1st pl. | lītigāmur | lītigābāmur | lītigābimur |
| 2nd pl. | lītigāminī | lītigābāminī | lītigābiminī |
| 3rd pl. | lītigantur | lītigābantur | lītigābuntur |
passive subjunctive
| form | present | imperfect |
|---|---|---|
| 1st sg. | lītiger | lītigārer |
| 2nd sg. | lītigēris lītigēre | lītigārēris lītigārēre |
| 3rd sg. | lītigētur | lītigārētur |
| 1st pl. | lītigēmur | lītigārēmur |
| 2nd pl. | lītigēminī | lītigārēminī |
| 3rd pl. | lītigentur | lītigārentur |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | lītigā | lītigāre |
| pres. 2nd pl. | lītigāte | lītigāminī |
| fut. 2nd sg. | lītigātō | lītigātor |
| fut. 3rd sg. | lītigātō | lītigātor |
| fut. 2nd pl. | lītigātōte | — |
| fut. 3rd pl. | lītigantō | lītigantor |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | lītigāre | lītigārī |
| perfect infinitive | lītigāvisse lītigāsse | lītigātum esse |
| future infinitive | lītigātūrum esse | lītigātum īrī |
| present participle | lītigāns lītigante, lītigantem, lītigantēs, lītigantī, lītigantia, lītigantibus, lītigantis, lītigantīs, lītigantium | — |
| perfect participle | — | lītigātus lītigāta, lītigātā, lītigātae, lītigātam, lītigātārum, lītigātās, lītigātī, lītigātōrum, lītigātōs |
| future participle | lītigātūrus lītigātūra, lītigātūrā, lītigātūrae, lītigātūram, lītigātūrārum, lītigātūrās, lītigātūre, lītigātūrī, lītigātūrīs, lītigātūrō, lītigātūrōrum, lītigātūrōs, lītigātūrum | lītigandus lītiganda, lītigandā, lītigandae, lītigandam, lītigandārum, lītigandās, lītigande, lītigandīs, lītigandōrum, lītigandōs |
gerundlītigandī, lītigandō, lītigandumsupinelītigātum, lītigātū
lītĭgo, āvi, ātum, 1, v. n. litem ago,
I. to dispute, quarrel, strive.
I. In gen.:
qua de re litigatis inter vos? Plaut. Rud. 4, 4, 16: Hirtium cum Quinctio acerrime litigasse, Cic. Att. 13, 37, 2; Juv. 6, 35.—Prov.: litigare cum ventis, to give one's self useless trouble: cum ventis litigo, Petr. 83; cf.: miraris, quererisque, litigasque, Mart. 11, 35, 3.—II. In partic., to sue at law, litigate, Cic. Fam. 9, 25, 3; id. Cael. 11, 27; Juv. 7, 141: effectum est ut per concepta verba, id est, per formulas litigaremus, Gai. Inst. 4, 30.—Impers. pass.:
litigatur, there is a lawsuit, Gell. 14, 2, 14.—Hence, subst.: lītĭgans, antis, m., a quarrelsome person, a disputant, litigant. a. In a suit at law, Plin. 19, 1, 6, § 24.—
b. In some other way, Gell. 2, 12, 6.
Charlton Lewis's shorter dictionary for students: the same scholarship in plain, modern definitions.
lītigō āvī, ātus, āre
lis+1 AG-, to dispute, quarrel, strive : mecum, T.: cum Quinto.— To sue, go to law, litigate : aliquot in causis: Respicit haec qui litigat, Iu.
Origins
- Proto-Indo-European*slíHtis
- Proto-Italic*slītis
- Old Latinstlīs
- Latinlītigō
Proto-Indo-European *-h₂ Proto-Indo-European *-éh₂ Proto-Indo-European *-yéti Proto-Indo-European *-eh₂yéti Proto-Indo-European *-h₂tiinflu. Proto-Italic *-ājō Proto-Italic *-āō Latin -ōder. Latin -igo Latin litigo From līs (“a quarrel”, oblique stem: līt-) + -igō.
Descendants
- Italianlitigare
- Italianliticare
- Italianleticare
- Italianlitiggiare
- Portugueselidarfrom Old Galician-Portuguese lidear
- Spanishlidiar
- Catalanlitigar
- Englishlitigate
- Germanlitigieren
- Portugueselitigar