verbfirst conjugation
iūrgō
iūrgō (present infinitive iūrgāre, perfect active iūrgāvī, supine iūrgātum)
Classical[ˈjuːr.ɡoː]Ecclesiastical[ˈjur.ɡo]
Meaning
- to quarrel, argue, brawl, dispute, scold
- to chide, censure, blame
Latīnē defined in Latin in our graded readers
lītigō, contendōiūrgor -ārī — in IVLIANVS II: Imperium, ch. 3
Conjugation conjugation 1
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | iūrgō | iūrgābam | iūrgābō | iūrgāvī | iūrgāveram | iūrgāverō iurgārō |
| 2nd sg. | iūrgās | iūrgābās | iūrgābis | iūrgāvistī iurgāstī | iūrgāverās iurgārās | iūrgāveris |
| 3rd sg. | iūrgat | iūrgābat | iūrgābit | iūrgāvit | iūrgāverat iurgārat | iūrgāverit iurgārit |
| 1st pl. | iūrgāmus | iūrgābāmus | iūrgābimus | iūrgāvimus | iūrgāverāmus | iūrgāverimus iurgārimus |
| 2nd pl. | iūrgātis | iūrgābātis | iūrgābitis | iūrgāvistis iurgāstis | iūrgāverātis iurgārātis | iūrgāveritis iurgāritis |
| 3rd pl. | iūrgant | iūrgābant | iūrgābunt | iūrgāvērunt iūrgāvēre, iurgārunt | iūrgāverant iurgārant | iūrgāverint iurgārint |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | iūrgem | iūrgārem | iūrgāverim iurgārim | iūrgāvissem iurgāssem |
| 2nd sg. | iūrgēs | iūrgārēs | iūrgāverīs | iūrgāvissēs iurgāssēs |
| 3rd sg. | iūrget | iūrgāret | iūrgāverit iurgārit | iūrgāvisset iurgāsset |
| 1st pl. | iūrgēmus | iūrgārēmus | iūrgāverīmus iurgārīmus | iūrgāvissēmus iurgāssēmus |
| 2nd pl. | iūrgētis | iūrgārētis | iūrgāverītis iurgārītis | iūrgāvissētis iurgāssētis |
| 3rd pl. | iūrgent | iūrgārent | iūrgāverint iurgārint | iūrgāvissent iurgāssent |
passive indicative
| form | present | imperfect | future |
|---|---|---|---|
| 1st sg. | iūrgor | iūrgābar | iūrgābor |
| 2nd sg. | iūrgāris iūrgāre | iūrgābāris iūrgābāre | iūrgāberis iūrgābere |
| 3rd sg. | iūrgātur | iūrgābātur | iūrgābitur |
| 1st pl. | iūrgāmur | iūrgābāmur | iūrgābimur |
| 2nd pl. | iūrgāminī | iūrgābāminī | iūrgābiminī |
| 3rd pl. | iūrgantur | iūrgābantur | iūrgābuntur |
passive subjunctive
| form | present | imperfect |
|---|---|---|
| 1st sg. | iūrger | iūrgārer |
| 2nd sg. | iūrgēris iūrgēre | iūrgārēris iūrgārēre |
| 3rd sg. | iūrgētur | iūrgārētur |
| 1st pl. | iūrgēmur | iūrgārēmur |
| 2nd pl. | iūrgēminī | iūrgārēminī |
| 3rd pl. | iūrgentur | iūrgārentur |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | iūrgā | iūrgāre |
| pres. 2nd pl. | iūrgāte | iūrgāminī |
| fut. 2nd sg. | iūrgātō | iūrgātor |
| fut. 3rd sg. | iūrgātō | iūrgātor |
| fut. 2nd pl. | iūrgātōte | — |
| fut. 3rd pl. | iūrgantō | iūrgantor |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | iūrgāre | iūrgārī |
| perfect infinitive | iūrgāvisse iurgāsse | iūrgātum esse |
| future infinitive | iūrgātūrum esse | iūrgātum īrī |
| present participle | iūrgāns | — |
| perfect participle | — | iūrgātus iūrgāta, iūrgātā, iūrgātae, iūrgātam, iūrgātārum, iūrgātās, iūrgātī, iūrgātōrum, iūrgātōs |
| future participle | iūrgātūrus iūrgātūra, iūrgātūrā, iūrgātūrae, iūrgātūram, iūrgātūrārum, iūrgātūrās, iūrgātūre, iūrgātūrī, iūrgātūrīs, iūrgātūrō, iūrgātūrōrum, iūrgātūrōs, iūrgātūrum | iūrgandus iūrganda, iūrgandā, iūrgandae, iūrgandam, iūrgandārum, iūrgandās, iūrgande, iūrgandīs, iūrgandōrum, iūrgandōs |
gerundiūrgandī, iūrgandō, iūrgandumsupineiūrgātum, iūrgātū
jurgo, āvi, ātum (ante-class. jurigo, Plaut. Merc. 1, 2, 9; Brix ad Trin. 1, 2, 30), 1, v. n. and a.
I. [from jus, not a compound of ago, v. Ritschl. Opusc. 2, 427].
I. Neutr.
A. To quarrel, brawl, dispute, scold:
cedo, quid jurgabit tecum? Ter. Andr. 2, 3, 15: cum Davo egomet vidi jurgantem ancillam, id. ib. 5, 1, 19; Suet. Ner. 5: jurgare igitur lex putat inter se vicinos, non litigare, Cic. Rep. 4, 8, 4 (ap. Non. p. 430): ne jurgares quod, Hor. Ep. 2, 2, 22.—B. To sue at law:
apud aediles adversus lenones jurgare (al. jurgari), Just. 21, 5, 7: in proprio foro, Cod. Th. 2, 1, 6; 11, 33, 1.—II. Act., to chide, censure, blame:
haec jurgans, Liv. 8, 33; 10, 35: istis Jurgatur verbis, Hor. S. 2, 2, 100.Charlton Lewis's shorter dictionary for students: the same scholarship in plain, modern definitions.
iūrgō āvī, ātus, āre
* iūrigus; IV-, to quarrel, brawl, dispute, scold: Cedo, quid iurgabit tecum? T.: iurgare vicinos, non litigare: haec iurgans agebat, with expostulation, L.: istis Iurgatur verbis, is reproached, H.
Origins
From earlier iūrigō, from iūs (“right, law”) + -igō, compounding form of agō (“to pursue, discuss”), so “to pursue or discuss one's rights”.
In English words that came into English from iūrgō
- objurgateobiūrgātus
- objurgationobiurgo
- objurgatoryobiūrgātōrius