verbfirst conjugation
artō
artō (present infinitive artāre, perfect active artāvī, supine artātum)
Classical[ˈar.toː]Ecclesiastical[ˈar.to]
arctō
Meaning
- literallyto draw or press close together, fit, compress, contract, tighten
- figurativelyliterallyto contract, straiten, limit, curtail, reduce
- usuallyto finish, conclude
- to abridge
Latīnē defined in Latin in our graded readers
angustum reddōartō -āre — in IVLIANVS III: Persia, ch. 14
Conjugation conjugation 1
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | artō | artābam | artābō | artāvī | artāveram | artāverō artārō |
| 2nd sg. | artās | artābās | artābis | artāvistī artāstī | artāverās artārās | artāveris |
| 3rd sg. | artat | artābat | artābit | artāvit | artāverat artārat | artāverit artārit |
| 1st pl. | artāmus | artābāmus | artābimus | artāvimus | artāverāmus | artāverimus artārimus |
| 2nd pl. | artātis | artābātis | artābitis | artāvistis artāstis | artāverātis artārātis | artāveritis artāritis |
| 3rd pl. | artant | artābant | artābunt | artāvērunt artāvēre, artārunt | artāverant artārant | artāverint artārint |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | artem | artārem | artāverim artārim | artāvissem artāssem |
| 2nd sg. | artēs | artārēs | artāverīs | artāvissēs artāssēs |
| 3rd sg. | artet | artāret | artāverit artārit | artāvisset artāsset |
| 1st pl. | artēmus | artārēmus | artāverīmus artārīmus | artāvissēmus artāssēmus |
| 2nd pl. | artētis | artārētis | artāverītis artārītis | artāvissētis artāssētis |
| 3rd pl. | artent | artārent | artāverint artārint | artāvissent artāssent |
passive indicative
| form | present | imperfect | future |
|---|---|---|---|
| 1st sg. | artor | artābar | artābor |
| 2nd sg. | artāris artāre | artābāris artābāre | artāberis artābere |
| 3rd sg. | artātur | artābātur | artābitur |
| 1st pl. | artāmur | artābāmur | artābimur |
| 2nd pl. | artāminī | artābāminī | artābiminī |
| 3rd pl. | artantur | artābantur | artābuntur |
passive subjunctive
| form | present | imperfect |
|---|---|---|
| 1st sg. | arter | artārer |
| 2nd sg. | artēris artēre | artārēris artārēre |
| 3rd sg. | artētur | artārētur |
| 1st pl. | artēmur | artārēmur |
| 2nd pl. | artēminī | artārēminī |
| 3rd pl. | artentur | artārentur |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | artā | artāre |
| pres. 2nd pl. | artāte | artāminī |
| fut. 2nd sg. | artātō | artātor |
| fut. 3rd sg. | artātō | artātor |
| fut. 2nd pl. | artātōte | — |
| fut. 3rd pl. | artantō | artantor |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | artāre | artārī |
| perfect infinitive | artāvisse artāsse | artātum esse |
| future infinitive | artātūrum esse | artātum īrī |
| present participle | artāns | — |
| perfect participle | — | artātus artāta, artātā, artātae, artātam, artātārum, artātās, artātī, artātōrum, artātōs |
| future participle | artātūrus artātūra, artātūrā, artātūrae, artātūram, artātūrārum, artātūrās, artātūre, artātūrī, artātūrīs, artātūrō, artātūrōrum, artātūrōs, artātūrum | artandus artanda, artandā, artandae, artandam, artandārum, artandās, artande, artandīs, artandōrum, artandōs |
gerundartandī, artandō, artandumsupineartātum, artātū
arto (not arcto), āvi, ātum, 1, v. a. 1. artus,
I. to draw or press close together, to compress, contract (not found in Cic.).
I. A.. Lit.: omnia conciliatu artari possunt, * Lucr. 1, 576:
libros, Mart. 1, 3, 3; Col. 12, 44, 2: vitis contineri debet vimine, non artari, Plin. 17, 23, 35, § 209: angustias eas artantibus insulis parvis, quae etc., id. 3, 6, 13, § 83.—B. Trop., to contract, straiten, limit, curtail:
fortuna humana fingit artatque ut lubet, i. e. in angustias redigit, Plaut. Capt. 2, 2, 54 Lind.; Liv. 45, 56: tempus, to limit, circumscribe, Dig. 42, 1, 2; 38, 9, 1: se, to limit one's self, to retrench, ib. 1, 11, 2 al. —II. In gen., to finish, conclude, Petr. 85, 4.—Hence, artātus, a, um, P. a., contracted into a small compass; hence, narrow, close; and of time, short:
pontus, Luc. 5, 234: tempus, Vell. 1, 16.Charlton Lewis's shorter dictionary for students: the same scholarship in plain, modern definitions.
artō āvī, ātus, āre
1 artus, to contract, straiten: artato freno, Tb.: in honoribus omnia artata, L.
Origins
Proto-Indo-European *-h₂ Proto-Indo-European *-éh₂ Proto-Indo-European *-yéti Proto-Indo-European *-eh₂yéti Proto-Indo-European *-h₂tiinflu. Proto-Italic *-ājō Proto-Italic *-āō Latin -ō Latin artō From artus (“close, narrow, confined; strict, severe, brief”) + -ō (verbal suffix).