LATIN DICTIONARYLexicon Latīnum
verbfirst conjugation

afflīctō

afflīctō (present infinitive afflīctāre, perfect active afflīctāvī, supine afflīctātum)
Classical[afˈfliːk.toː]Ecclesiastical[afˈflik.to]

Meaning

  1. to strike or strike down repeatedly, harass; damage, injure, shatter
  2. to trouble, afflict, agitate, vex, torment, distress, harass

Latīnē defined in Latin in our graded readers

Conjugation conjugation 1

active indicative
formpresentimperfectfutureperfectpluperfectfut. perfect
1st sg.afflīctōafflīctābamafflīctābōafflīctāvīafflīctāveramafflīctāverō
afflīctārō
2nd sg.afflīctāsafflīctābāsafflīctābisafflīctāvistī
afflīctāstī		afflīctāverās
afflīctārās		afflīctāveris
3rd sg.afflīctatafflīctābatafflīctābitafflīctāvitafflīctāverat
afflīctārat		afflīctāverit
afflīctārit
1st pl.afflīctāmusafflīctābāmusafflīctābimusafflīctāvimusafflīctāverāmusafflīctāverimus
afflīctārimus
2nd pl.afflīctātisafflīctābātisafflīctābitisafflīctāvistis
afflīctāstis		afflīctāverātis
afflīctārātis		afflīctāveritis
afflīctāritis
3rd pl.afflīctantafflīctābantafflīctābuntafflīctāvērunt
afflīctāvēre, afflīctārunt		afflīctāverant
afflīctārant		afflīctāverint
afflīctārint
active subjunctive
active subjunctive
formpresentimperfectperfectpluperfect
1st sg.afflīctemafflīctāremafflīctāverim
afflīctārim		afflīctāvissem
afflīctāssem
2nd sg.afflīctēsafflīctārēsafflīctāverīsafflīctāvissēs
afflīctāssēs
3rd sg.afflīctetafflīctāretafflīctāverit
afflīctārit		afflīctāvisset
afflīctāsset
1st pl.afflīctēmusafflīctārēmusafflīctāverīmus
afflīctārīmus		afflīctāvissēmus
afflīctāssēmus
2nd pl.afflīctētisafflīctārētisafflīctāverītis
afflīctārītis		afflīctāvissētis
afflīctāssētis
3rd pl.afflīctentafflīctārentafflīctāverint
afflīctārint		afflīctāvissent
afflīctāssent
passive indicative
passive indicative
formpresentimperfectfuture
1st sg.afflīctorafflīctābarafflīctābor
2nd sg.afflīctāris
afflīctāre		afflīctābāris
afflīctābāre		afflīctāberis
afflīctābere
3rd sg.afflīctāturafflīctābāturafflīctābitur
1st pl.afflīctāmurafflīctābāmurafflīctābimur
2nd pl.afflīctāminīafflīctābāminīafflīctābiminī
3rd pl.afflīctanturafflīctābanturafflīctābuntur
passive subjunctive
passive subjunctive
formpresentimperfect
1st sg.afflīcterafflīctārer
2nd sg.afflīctēris
afflīctēre		afflīctārēris
afflīctārēre
3rd sg.afflīctēturafflīctārētur
1st pl.afflīctēmurafflīctārēmur
2nd pl.afflīctēminīafflīctārēminī
3rd pl.afflīctenturafflīctārentur
imperative
imperative
formactivepassive
pres. 2nd sg.afflīctāafflīctāre
pres. 2nd pl.afflīctāteafflīctāminī
fut. 2nd sg.afflīctātōafflīctātor
fut. 3rd sg.afflīctātōafflīctātor
fut. 2nd pl.afflīctātōte—
fut. 3rd pl.afflīctantōafflīctantor
infinitives & participles
infinitives & participles
formactivepassive
present infinitiveafflīctāreafflīctārī
perfect infinitiveafflīctāvisse
afflīctāsse		afflīctātum esse
future infinitiveafflīctātūrum esseafflīctātum īrī
present participleafflīctāns—
perfect participle—afflīctātus
afflīctāta, afflīctātā, afflīctātae, afflīctātam, afflīctātārum, afflīctātās, afflīctātī, afflīctātōrum, afflīctātōs
future participleafflīctātūrus
afflīctātūra, afflīctātūrā, afflīctātūrae, afflīctātūram, afflīctātūrārum, afflīctātūrās, afflīctātūre, afflīctātūrī, afflīctātūrīs, afflīctātūrō, afflīctātūrōrum, afflīctātūrōs, afflīctātūrum		afflīctandus
afflīctanda, afflīctandā, afflīctandae, afflīctandam, afflīctandārum, afflīctandās, afflīctande, afflīctandīs, afflīctandōrum, afflīctandōs
gerundafflīctandī, afflīctandō, afflīctandumsupineafflīctātum, afflīctātū

afflicto (better adf-), āvi, ātum, 1, v. a. ad, intensive,
I. to disquiet greatly, to agitate, toss; to shatter, damage, harass, injure, lit. and trop.
I. Lit. (rare): naves tempestas adflictabat, Caes. B. G. 4, 29: quod minuente aestu (naves) in vadis adflictarentur, were stranded, id. ib. 3, 12: Batavos, Tac. H. 4, 79.—Far oftener,
II. Trop., to trouble, disquiet, vex, torment, distress: adflictari amore, * Lucr. 4, 1151: homines aegri febri jactantur ... deinde multo gravius adflictantur, Cic. Cat. 1, 13; so Suet. Tit. 2: adflictatur res publica, id. Har. Resp. 19: equites equosque adflictare, Tac. H. 3, 19: adflictare ltaliam luxuriā saevitiāque, id. A. 13, 30.—Hence, adflictare se or adflictari aliquā re, to grieve, to be greatly troubled in mind about a thing, to be very anxious or uneasy, to afflict one's self: ne te adflictes, Ter. Eun. 1, 1, 31: cum se Alcibiades adflictaret, Cic. Tusc. 3, 32; 3, 27: de domesticis rebus acerbissime adflictor, id. Att. 11, 1: mulieres adflictare sese, manus supplices ad caelum tendere, Sall. C. 31, 3.

Origins

From afflīgō (“strike, beat”), from ad- + flīgō (“strike”).

In English words that came into English from afflīctō

  • afflictafflīctō
  • afflictionafflīctiō

Quick answers

What does afflīctō mean in Latin?
afflīctō, a verb, means “to strike or strike down repeatedly, harass; damage, injure, shatter; to trouble, afflict, agitate, vex, torment, distress, harass”.
What are the principal parts of afflīctō?
afflīctō, afflīctāre, afflīctāvī, afflīctātum (first conjugation).
How do you pronounce afflīctō?
In classical Latin, [afˈfliːk.toː]; in ecclesiastical (church) Latin, [afˈflik.to].