verbfirst conjugation
ventitō
ventitō (present infinitive ventitāre, perfect active ventitāvī, supine ventitātum)
Classical[ˈwɛn.tɪ.toː]Ecclesiastical[ˈvɛn.ti.to]
Meaning
- to be wont to come, come often, keep coming, resort
Latīnē defined in Latin in our graded readers
Conjugation conjugation 1
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | ventitō | ventitābam | ventitābō | ventitāvī | ventitāveram | ventitāverō ventitārō |
| 2nd sg. | ventitās | ventitābās | ventitābis | ventitāvistī ventitāstī | ventitāverās ventitārās | ventitāveris |
| 3rd sg. | ventitat | ventitābat | ventitābit | ventitāvit | ventitāverat ventitārat | ventitāverit ventitārit |
| 1st pl. | ventitāmus | ventitābāmus | ventitābimus | ventitāvimus | ventitāverāmus | ventitāverimus ventitārimus |
| 2nd pl. | ventitātis | ventitābātis | ventitābitis | ventitāvistis ventitāstis | ventitāverātis ventitārātis | ventitāveritis ventitāritis |
| 3rd pl. | ventitant | ventitābant | ventitābunt | ventitāvērunt ventitāvēre, ventitārunt | ventitāverant ventitārant | ventitāverint ventitārint |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | ventitem | ventitārem | ventitāverim ventitārim | ventitāvissem ventitāssem |
| 2nd sg. | ventitēs | ventitārēs | ventitāverīs | ventitāvissēs ventitāssēs |
| 3rd sg. | ventitet | ventitāret | ventitāverit ventitārit | ventitāvisset ventitāsset |
| 1st pl. | ventitēmus | ventitārēmus | ventitāverīmus ventitārīmus | ventitāvissēmus ventitāssēmus |
| 2nd pl. | ventitētis | ventitārētis | ventitāverītis ventitārītis | ventitāvissētis ventitāssētis |
| 3rd pl. | ventitent | ventitārent | ventitāverint ventitārint | ventitāvissent ventitāssent |
passive indicative
| form | present | imperfect | future |
|---|---|---|---|
| 1st sg. | ventitor | ventitābar | ventitābor |
| 2nd sg. | ventitāris ventitāre | ventitābāris ventitābāre | ventitāberis ventitābere |
| 3rd sg. | ventitātur | ventitābātur | ventitābitur |
| 1st pl. | ventitāmur | ventitābāmur | ventitābimur |
| 2nd pl. | ventitāminī | ventitābāminī | ventitābiminī |
| 3rd pl. | ventitantur | ventitābantur | ventitābuntur |
passive subjunctive
| form | present | imperfect |
|---|---|---|
| 1st sg. | ventiter | ventitārer |
| 2nd sg. | ventitēris ventitēre | ventitārēris ventitārēre |
| 3rd sg. | ventitētur | ventitārētur |
| 1st pl. | ventitēmur | ventitārēmur |
| 2nd pl. | ventitēminī | ventitārēminī |
| 3rd pl. | ventitentur | ventitārentur |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | ventitā | ventitāre |
| pres. 2nd pl. | ventitāte | ventitāminī |
| fut. 2nd sg. | ventitātō | ventitātor |
| fut. 3rd sg. | ventitātō | ventitātor |
| fut. 2nd pl. | ventitātōte | — |
| fut. 3rd pl. | ventitantō | ventitantor |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | ventitāre | ventitārī |
| perfect infinitive | ventitāvisse ventitāsse | ventitātum esse |
| future infinitive | ventitātūrum esse | ventitātum īrī |
| present participle | ventitāns | — |
| perfect participle | — | ventitātus ventitāta, ventitātā, ventitātae, ventitātam, ventitātārum, ventitātās, ventitātī, ventitātōrum, ventitātōs |
| future participle | ventitātūrus ventitātūra, ventitātūrā, ventitātūrae, ventitātūram, ventitātūrārum, ventitātūrās, ventitātūre, ventitātūrī, ventitātūrīs, ventitātūrō, ventitātūrōrum, ventitātūrōs, ventitātūrum | ventitandus ventitanda, ventitandā, ventitandae, ventitandam, ventitandārum, ventitandās, ventitande, ventitandīs, ventitandōrum, ventitandōs |
gerundventitandī, ventitandō, ventitandumsupineventitātum, ventitātū
ventĭto, āre,
I. v. freq. n. [id.], to come often, be wont to come, keep coming, resort (class.):
multum ad eos (Ubios) mercatores ventitant, Caes. B. G. 4, 3: cum ipse ad Scaevolam ventitarem, Cic. Leg. 1, 4, 13: ad aliquem, id. Rep. 1, 9, 14; Caes. B. G. 5, 27: in castra, id. ib. 4, 32: domum, Cic. Fam. 11, 27, 6: cum ventitabas, quo puella ducebat, Cat. 8, 4: ad potum (elephanti), Sol. 52 med.Charlton Lewis's shorter dictionary for students: the same scholarship in plain, modern definitions.
ventitō āvī, —, āre, freq.
venio, to come often, be wont to come, keep coming, resort: ad Ambiorigem, Cs.: domum meam.
Origins
- Proto-Indo-European*gʷem-
- Proto-Indo-European*gʷm̥yéti
- Proto-Italic*gʷəniō
- Latinventitō
Proto-Indo-European *-tós Proto-Italic *-tos Latin -tus Proto-Indo-European *-h₂ Proto-Indo-European *-éh₂ Proto-Indo-European *-yéti Proto-Indo-European *-eh₂yéti Proto-Indo-European *-h₂tiinflu. Proto-Italic *-ājō Proto-Italic *-āō Latin -ō Latin -tō Latin ventō ▲ Latin -tō Latin -itō Latin ventitō From ventō (“to be wont to come”) + -itō (frequentative suffix).