noun · masculinesecond declension
tūbārius1
tūbārius m (genitive tūbāriī or tūbārī)
Classical[tuːˈbaː.ri.ʊs]Ecclesiastical[tuˈbaː.ri.us]
Meaning
- trumpet maker
Declension
| form | singular | plural |
|---|---|---|
| nominative | tūbārius | tūbāriī |
| genitive | tūbāriī tūbārī | tūbāriōrum |
| dative | tūbāriō | tūbāriīs |
| accusative | tūbārium | tūbāriōs |
| ablative | tūbāriō | tūbāriīs |
| vocative | tūbārie | tūbāriī |
tūbārĭus, ii, m. tuba,
I. a trumpetmaker, Dig. 50, 6, 6.
Origins
From tuba (“a trumpet”) + -ārius (“-er, -or”, agent noun suffix).