verbfirst conjugation
sēminō
sēminō (present infinitive sēmināre, perfect active sēmināvī, supine sēminātum)
Classical[ˈseː.mɪ.noː]Ecclesiastical[ˈsɛː.mi.no]
Meaning
- to plant, sow
Et qui metit, mercedem accipit, et congregat fructum in vitam aeternam: ut et qui seminat, simul gaudeat, et qui metit. In hoc enim est verbum verum: quia alius est qui seminat, et alius est qui metit.
And he who reaps accepts payment, and gathers fruit in eternal life: that both he who sows, and he who reaps, may rejoice together. For in this the saying is true: that there is one who sows, and there is another who reaps.c. 347 CE – 420 CE, Hieronymus, Vulgate John.4.36–37
Conjugation conjugation 1
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | sēminō | sēminābam | sēminābō | sēmināvī | sēmināveram | sēmināverō sēminārō |
| 2nd sg. | sēminās | sēminābās | sēminābis | sēmināvistī sēmināstī | sēmināverās sēminārās | sēmināveris |
| 3rd sg. | sēminat | sēminābat | sēminābit | sēmināvit | sēmināverat sēminārat | sēmināverit sēminārit |
| 1st pl. | sēmināmus | sēminābāmus | sēminābimus | sēmināvimus | sēmināverāmus | sēmināverimus sēminārimus |
| 2nd pl. | sēminātis | sēminābātis | sēminābitis | sēmināvistis sēmināstis | sēmināverātis sēminārātis | sēmināveritis sēmināritis |
| 3rd pl. | sēminant | sēminābant | sēminābunt | sēmināvērunt sēmināvēre, sēminārunt | sēmināverant sēminārant | sēmināverint sēminārint |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | sēminem | sēminārem | sēmināverim sēminārim | sēmināvissem sēmināssem |
| 2nd sg. | sēminēs | sēminārēs | sēmināverīs | sēmināvissēs sēmināssēs |
| 3rd sg. | sēminet | sēmināret | sēmināverit sēminārit | sēmināvisset sēmināsset |
| 1st pl. | sēminēmus | sēminārēmus | sēmināverīmus sēminārīmus | sēmināvissēmus sēmināssēmus |
| 2nd pl. | sēminētis | sēminārētis | sēmināverītis sēminārītis | sēmināvissētis sēmināssētis |
| 3rd pl. | sēminent | sēminārent | sēmināverint sēminārint | sēmināvissent sēmināssent |
passive indicative
| form | present | imperfect | future |
|---|---|---|---|
| 1st sg. | sēminor | sēminābar | sēminābor |
| 2nd sg. | sēmināris sēmināre | sēminābāris sēminābāre | sēmināberis sēminābere |
| 3rd sg. | sēminātur | sēminābātur | sēminābitur |
| 1st pl. | sēmināmur | sēminābāmur | sēminābimur |
| 2nd pl. | sēmināminī | sēminābāminī | sēminābiminī |
| 3rd pl. | sēminantur | sēminābantur | sēminābuntur |
passive subjunctive
| form | present | imperfect |
|---|---|---|
| 1st sg. | sēminer | sēminārer |
| 2nd sg. | sēminēris sēminēre | sēminārēris sēminārēre |
| 3rd sg. | sēminētur | sēminārētur |
| 1st pl. | sēminēmur | sēminārēmur |
| 2nd pl. | sēminēminī | sēminārēminī |
| 3rd pl. | sēminentur | sēminārentur |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | sēminā | sēmināre |
| pres. 2nd pl. | sēmināte | sēmināminī |
| fut. 2nd sg. | sēminātō | sēminātor |
| fut. 3rd sg. | sēminātō | sēminātor |
| fut. 2nd pl. | sēminātōte | — |
| fut. 3rd pl. | sēminantō | sēminantor |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | sēmināre | sēminārī |
| perfect infinitive | sēmināvisse sēmināsse | sēminātum esse |
| future infinitive | sēminātūrum esse | sēminātum īrī |
| present participle | sēmināns | — |
| perfect participle | — | sēminātus sēmināta, sēminātā, sēminātae, sēminātam, sēminātārum, sēminātās, sēminātī, sēminātōrum, sēminātōs |
| future participle | sēminātūrus sēminātūra, sēminātūrā, sēminātūrae, sēminātūram, sēminātūrārum, sēminātūrās, sēminātūre, sēminātūrī, sēminātūrīs, sēminātūrō, sēminātūrōrum, sēminātūrōs, sēminātūrum | sēminandus |
gerundsēminandī, sēminandō, sēminandumsupinesēminātum, sēminātū
sēmĭno, āvi, ātum, 1, v. a. semen,
I. to sow (rare; not in Cic.; syn.: sero, planto).
I. Lit.:
adoreum, triticum, hordeum, etc., Col. 2, 8, 1; 2, 8, 3; 2, 9, 15; 2, 9, 16: agrum, id. 2, 4 fin.—B. Transf.
1. To beget, engender, procreate:
alter decumo post mense nascetur puer quam seminatus est, Plaut. Am. 1, 2, 20: armenta, Col. 6, 24, 1; 6, 24, 3; 6, 37, 4 sq.—* 2. Of plants, to bring forth, produce:
viscum quod non sua seminat arbos, Verg. A. 6, 206.—II. Trop.:
cultum dei per terram, to plant, propagate, disseminate, Lact. 4, 10, 3; 1, 22, 26; 4, 25, 2.Charlton Lewis's shorter dictionary for students: the same scholarship in plain, modern definitions.
sēminō —, —, āre
semen, to sow, bring forth, produce : agricolae cultu seminari: viscum quod non sua seminat arbos, V.
Origins
- Proto-Indo-European*seh₁-
- Proto-Indo-European*séh₁mn̥
- Proto-Italic*sēmn̥
- Latinsēminō
Proto-Indo-European *-h₂ Proto-Indo-European *-éh₂ Proto-Indo-European *-yéti Proto-Indo-European *-eh₂yéti Proto-Indo-European *-h₂tiinflu. Proto-Italic *-ājō Proto-Italic *-āō Latin -ō Latin sēminō From sēmen (“seed”) + -ō.
Descendants
- Englishseminate
- Frenchsemer
- Italianseminare
- Occitansemenar
- Portuguesesemear
- Romaniansemăna
- Romaniansemănare
- Sardiniansemenai
- Sardiniansemenare
- Sardinianseminai
In English words that came into English from sēminō
- disseminatedissēminātus
- disseminationdissēminātiō
- inseminateinseminātus
- disseminatordissēminātor
- seminateseminatus