LATIN DICTIONARYLexicon Latīnum
verbthird conjugation, no perfect or supine stems

sānctēscō

sānctēscō (present infinitive sānctēscere)
Classical[saːŋkˈteːs.koː]Ecclesiastical[saŋkˈtɛs.ko]

Meaning

  1. intransitiveto become sacred
    per nōs sānctēscat genus [Pelopidārum] through us let the lineage [of the Pelopidæ] become sacredc. 140 BCE – 104 BCE, Accius, Tragoediae (quoted in L&S)

Conjugation conjugation 3 perfect

active indicative
formpresentimperfectfutureperfectpluperfectfut. perfect
1st sg.sānctēscōsānctēscēbamsānctēscam———
2nd sg.sānctēscissānctēscēbāssānctēscēs———
3rd sg.sānctēscitsānctēscēbatsānctēscet———
1st pl.sānctēscimussānctēscēbāmussānctēscēmus———
2nd pl.sānctēscitissānctēscēbātissānctēscētis———
3rd pl.sānctēscuntsānctēscēbantsānctēscent———
active subjunctive
active subjunctive
formpresentimperfectperfectpluperfect
1st sg.sānctēscamsānctēscerem——
2nd sg.sānctēscāssānctēscerēs——
3rd sg.sānctēscatsānctēsceret——
1st pl.sānctēscāmussānctēscerēmus——
2nd pl.sānctēscātissānctēscerētis——
3rd pl.sānctēscantsānctēscerent——
passive indicative
passive indicative
formpresentimperfectfuture
1st sg.sānctēscorsānctēscēbarsānctēscar
2nd sg.sānctēsceris
sānctēscere
sānctēscēbāris
sānctēscēbāre
sānctēscēris
sānctēscēre
3rd sg.sānctēscitursānctēscēbātursānctēscētur
1st pl.sānctēscimursānctēscēbāmursānctēscēmur
2nd pl.sānctēsciminīsānctēscēbāminīsānctēscēminī
3rd pl.sānctēscuntursānctēscēbantursānctēscentur
passive subjunctive
passive subjunctive
formpresentimperfect
1st sg.sānctēscarsānctēscerer
2nd sg.sānctēscāris
sānctēscāre
sānctēscerēris
sānctēscerēre
3rd sg.sānctēscātursānctēscerētur
1st pl.sānctēscāmursānctēscerēmur
2nd pl.sānctēscāminīsānctēscerēminī
3rd pl.sānctēscantursānctēscerentur
imperative
imperative
formactivepassive
pres. 2nd sg.sānctēscesānctēscere
pres. 2nd pl.sānctēscitesānctēsciminī
fut. 2nd sg.sānctēscitōsānctēscitor
fut. 3rd sg.sānctēscitōsānctēscitor
fut. 2nd pl.sānctēscitōte—
fut. 3rd pl.sānctēscuntōsānctēscuntor
infinitives & participles
infinitives & participles
formactivepassive
present infinitivesānctēsceresānctēscī
present participlesānctēscēns—
future participle—sānctēscendus
sānctēscundus
gerundsānctēscendī, sānctēscendō, sānctēscendum

sanctesco, ĕre,
I. v. inch. n. [sanctus], to become sacred: per nos sanctescat genus (Pelopidarum), Att. ap. Non. 143, 23 (Trag. Rel. p. 163 Rib.).

Origins

From sānctus + -ēscō.

Quick answers

What does sānctēscō mean in Latin?
sānctēscō, a verb, means “to become sacred”.
What are the principal parts of sānctēscō?
sānctēscō, sānctēscere (third conjugation, no perfect or supine stems).
How do you pronounce sānctēscō?
In classical Latin, [saːŋkˈteːs.koː]; in ecclesiastical (church) Latin, [saŋkˈtɛs.ko].