LATIN DICTIONARYLexicon Latīnum
noun · femininethird declension

revēlātiō

revēlātiō f (genitive revēlātiōnis)

Meaning

  1. revelation
  2. uncovering

Declension

declension
formsingularplural
nominativerevēlātiōrevēlātiōnēs
genitiverevēlātiōnisrevēlātiōnum
dativerevēlātiōnīrevēlātiōnibus
accusativerevēlātiōnemrevēlātiōnēs
ablativerevēlātiōnerevēlātiōnibus
vocativerevēlātiōrevēlātiōnēs

rĕvēlātĭo, ōnis, f. revelo,
I. an uncovering, laying bare (eccl. Lat.).
I. Lit.: pudendorum, Arn. 5, 182. —
II. Trop.: imaginariae revelationes, Aug. Conf. 9, 10: filii sui, a revelation, Tert. adv. Marc. 5, 4; Vulg. 1 Cor. 1, 7. — Esp., the Revelation of St. John, Lact. Inst. Epit. 42, 8.

Origins

Proto-Indo-European *-tis Proto-Indo-European *-Hō Proto-Indo-European *-tiHō Proto-Italic *-tiō Latin -tiō Latin revēlātiō From revēlō + -tiō.

Descendants
  • Catalanrevelació
  • Frenchrévélation
  • Italianrivelazione
  • Portugueserevelação
  • Spanishrevelación
  • Galicianrevelación

In English words that came into English from revēlātiō

  • revelationrevēlātiō

Quick answers

What does revēlātiō mean in Latin?
revēlātiō, a noun, means “revelation; uncovering”.
What is the genitive of revēlātiō?
The genitive singular is revēlātiōnis. revēlātiō is feminine, third declension.