verbfirst conjugation
pertemptō
pertemptō (present infinitive pertemptāre, perfect active pertemptāvī, supine pertemptātum)
Classical[pɛrˈtɛmp.toː]Ecclesiastical[perˈtɛmp.to]
Meaning
- to test, try, attempt thoroughly
Conjugation conjugation 1
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | pertemptō | pertemptābam | pertemptābō | pertemptāvī | pertemptāveram | pertemptāverō pertemptārō |
| 2nd sg. | pertemptās | pertemptābās | pertemptābis | pertemptāvistī pertemptāstī | pertemptāverās pertemptārās | pertemptāveris |
| 3rd sg. | pertemptat | pertemptābat | pertemptābit | pertemptāvit | pertemptāverat pertemptārat | pertemptāverit pertemptārit |
| 1st pl. | pertemptāmus | pertemptābāmus | pertemptābimus | pertemptāvimus | pertemptāverāmus | pertemptāverimus pertemptārimus |
| 2nd pl. | pertemptātis | pertemptābātis | pertemptābitis | pertemptāvistis pertemptāstis | pertemptāverātis pertemptārātis | pertemptāveritis pertemptāritis |
| 3rd pl. | pertemptant | pertemptābant | pertemptābunt | pertemptāvērunt pertemptāvēre, pertemptārunt | pertemptāverant pertemptārant | pertemptāverint pertemptārint |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | pertemptem | pertemptārem | pertemptāverim pertemptārim | pertemptāvissem pertemptāssem |
| 2nd sg. | pertemptēs | pertemptārēs | pertemptāverīs | pertemptāvissēs pertemptāssēs |
| 3rd sg. | pertemptet | pertemptāret | pertemptāverit pertemptārit | pertemptāvisset pertemptāsset |
| 1st pl. | pertemptēmus | pertemptārēmus | pertemptāverīmus pertemptārīmus | pertemptāvissēmus pertemptāssēmus |
| 2nd pl. | pertemptētis | pertemptārētis | pertemptāverītis pertemptārītis | pertemptāvissētis pertemptāssētis |
| 3rd pl. | pertemptent | pertemptārent | pertemptāverint pertemptārint | pertemptāvissent pertemptāssent |
passive indicative
| form | present | imperfect | future |
|---|---|---|---|
| 1st sg. | pertemptor | pertemptābar | pertemptābor |
| 2nd sg. | pertemptāris pertemptāre | pertemptābāris pertemptābāre | pertemptāberis pertemptābere |
| 3rd sg. | pertemptātur | pertemptābātur | pertemptābitur |
| 1st pl. | pertemptāmur | pertemptābāmur | pertemptābimur |
| 2nd pl. | pertemptāminī | pertemptābāminī | pertemptābiminī |
| 3rd pl. | pertemptantur | pertemptābantur | pertemptābuntur |
passive subjunctive
| form | present | imperfect |
|---|---|---|
| 1st sg. | pertempter | pertemptārer |
| 2nd sg. | pertemptēris pertemptēre | pertemptārēris pertemptārēre |
| 3rd sg. | pertemptētur | pertemptārētur |
| 1st pl. | pertemptēmur | pertemptārēmur |
| 2nd pl. | pertemptēminī | pertemptārēminī |
| 3rd pl. | pertemptentur | pertemptārentur |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | pertemptā | pertemptāre |
| pres. 2nd pl. | pertemptāte | pertemptāminī |
| fut. 2nd sg. | pertemptātō | pertemptātor |
| fut. 3rd sg. | pertemptātō | pertemptātor |
| fut. 2nd pl. | pertemptātōte | — |
| fut. 3rd pl. | pertemptantō | pertemptantor |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | pertemptāre | pertemptārī |
| perfect infinitive | pertemptāvisse pertemptāsse | pertemptātum esse |
| future infinitive | pertemptātūrum esse | pertemptātum īrī |
| present participle | pertemptāns | — |
| perfect participle | — | pertemptātus pertemptāta, pertemptātā, pertemptātae, pertemptātam, pertemptātārum, pertemptātās, pertemptātī, pertemptātōrum, pertemptātōs |
| future participle | pertemptātūrus pertemptātūra, pertemptātūrā, pertemptātūrae, pertemptātūram, pertemptātūrārum, pertemptātūrās, pertemptātūre, pertemptātūrī, pertemptātūrīs, pertemptātūrō, pertemptātūrōrum, pertemptātūrōs, pertemptātūrum | pertemptandus pertemptanda, pertemptandā, pertemptandae, pertemptandam, pertemptandārum, pertemptandās, pertemptande, pertemptandīs, pertemptandōrum, pertemptandōs |
gerundpertemptandī, pertemptandō, pertemptandumsupinepertemptātum, pertemptātū
Charlton Lewis's shorter dictionary for students: the same scholarship in plain, modern definitions.
per-temptō (-tentō) āvī, ātus, āre,
to prove thoroughly, test, put to test: vos, T.: rem, weigh well: nobilium adulescentium animos, L.: pugionem, Ta.—To try severely, affect deeply, overwhelm: dum lues pertemptat sensūs, V.: pertemptant gaudia pectus, V.
Origins
From per- + tempto.