verbfirst conjugation
persultō
persultō (present infinitive persultāre, perfect active persultāvī, supine persultātum)
Classical[pɛrˈsʊɫ.toː]Ecclesiastical[perˈsul.to]
Meaning
- to leap, skip or prance about
Conjugation conjugation 1
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | persultō | persultābam | persultābō | persultāvī | persultāveram | persultāverō persultārō |
| 2nd sg. | persultās | persultābās | persultābis | persultāvistī persultāstī | persultāverās persultārās | persultāveris |
| 3rd sg. | persultat | persultābat | persultābit | persultāvit | persultāverat persultārat | persultāverit persultārit |
| 1st pl. | persultāmus | persultābāmus | persultābimus | persultāvimus | persultāverāmus | persultāverimus persultārimus |
| 2nd pl. | persultātis | persultābātis | persultābitis | persultāvistis persultāstis | persultāverātis persultārātis | persultāveritis persultāritis |
| 3rd pl. | persultant | persultābant | persultābunt | persultāvērunt persultāvēre, persultārunt | persultāverant persultārant | persultāverint persultārint |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | persultem | persultārem | persultāverim persultārim | persultāvissem persultāssem |
| 2nd sg. | persultēs | persultārēs | persultāverīs | persultāvissēs persultāssēs |
| 3rd sg. | persultet | persultāret | persultāverit persultārit | persultāvisset persultāsset |
| 1st pl. | persultēmus | persultārēmus | persultāverīmus persultārīmus | persultāvissēmus persultāssēmus |
| 2nd pl. | persultētis | persultārētis | persultāverītis persultārītis | persultāvissētis persultāssētis |
| 3rd pl. | persultent | persultārent | persultāverint persultārint | persultāvissent persultāssent |
passive indicative
| form | present | imperfect | future |
|---|---|---|---|
| 1st sg. | persultor | persultābar | persultābor |
| 2nd sg. | persultāris persultāre | persultābāris persultābāre | persultāberis persultābere |
| 3rd sg. | persultātur | persultābātur | persultābitur |
| 1st pl. | persultāmur | persultābāmur | persultābimur |
| 2nd pl. | persultāminī | persultābāminī | persultābiminī |
| 3rd pl. | persultantur | persultābantur | persultābuntur |
passive subjunctive
| form | present | imperfect |
|---|---|---|
| 1st sg. | persulter | persultārer |
| 2nd sg. | persultēris persultēre | persultārēris persultārēre |
| 3rd sg. | persultētur | persultārētur |
| 1st pl. | persultēmur | persultārēmur |
| 2nd pl. | persultēminī | persultārēminī |
| 3rd pl. | persultentur | persultārentur |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | persultā | persultāre |
| pres. 2nd pl. | persultāte | persultāminī |
| fut. 2nd sg. | persultātō | persultātor |
| fut. 3rd sg. | persultātō | persultātor |
| fut. 2nd pl. | persultātōte | — |
| fut. 3rd pl. | persultantō | persultantor |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | persultāre | persultārī |
| perfect infinitive | persultāvisse persultāsse | persultātum esse |
| future infinitive | persultātūrum esse | persultātum īrī |
| present participle | persultāns | — |
| perfect participle | — | persultātus persultāta, persultātā, persultātae, persultātam, persultātārum, persultātās, persultātī, persultātōrum, persultātōs |
| future participle | persultātūrus persultātūra, persultātūrā, persultātūrae, persultātūram, persultātūrārum, persultātūrās, persultātūre, persultātūrī, persultātūrīs, persultātūrō, persultātūrōrum, persultātūrōs, persultātūrum | persultandus persultanda, persultandā, persultandae, persultandam, persultandārum, persultandās, persultande, persultandīs, persultandōrum, persultandōs |
gerundpersultandī, persultandō, persultandumsupinepersultātum, persultātū
per-sulto, āvi, ātum, 1, v. a. and n. salto,
I. to leap, skip, or prance about in a place (not in Cic. or Cæs.).
I. Lit.
A. Neutr.:
in agro, Liv. 34, 20: solo stabili, id. 44, 9: ante vallum, Tac. A. 4, 47: notis vadis, id. H. 5, 15: super durata glacie stagna, Sen. Prov. 4, 12.—B. Act., to leap or skip through, to frisk about, range about a place:
pecudes persultant pabula, Lucr. 1, 15: captam Italiam, Tac. H. 3, 49: campos exercitu, id. A. 11, 9: maria (Tritonum catervae), App. M. 4, p. 157, 2.—II. Transf., of the voice.
A. Neutr., to sound, resound:
vox persultat, Prud. Hamart. 10 praef.—B. Act., to command imperiously: haec persultanti, Prud. στεφ. 1, 77.
Charlton Lewis's shorter dictionary for students: the same scholarship in plain, modern definitions.
persultō āvī, —, āre
per + salto, to leap about, prance, range through : in agro, L.: silvas, scour , Ta.
Origins
Proto-Indo-European *-tós Proto-Italic *-tos Latin -tus Proto-Indo-European *-h₂ Proto-Indo-European *-éh₂ Proto-Indo-European *-yéti Proto-Indo-European *-eh₂yéti Proto-Indo-European *-h₂tiinflu. Proto-Italic *-ājō Proto-Italic *-āō Latin -ō Latin -tō Latin persultō From persiliō + -tō.