verbfirst conjugation
marītō
marītō (present infinitive marītāre, perfect active marītāvī, supine marītātum)
Classical[maˈriː.toː]Ecclesiastical[maˈriː.to]
marītor 1st sg. pres. pass. ind.
Meaning
- to marry, wed (in the sense of "give a husband to someone", "give someone in marriage")
- to be coupled; to have a mate
- to be grafted
- to impregnate
Conjugation conjugation 1
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | marītō | marītābam | marītābō | marītāvī | marītāveram | marītāverō marītārō |
| 2nd sg. | marītās | marītābās | marītābis | marītāvistī marītāstī | marītāverās marītārās | marītāveris |
| 3rd sg. | marītat | marītābat | marītābit | marītāvit | marītāverat marītārat | marītāverit marītārit |
| 1st pl. | marītāmus | marītābāmus | marītābimus | marītāvimus | marītāverāmus | marītāverimus marītārimus |
| 2nd pl. | marītātis | marītābātis | marītābitis | marītāvistis marītāstis | marītāverātis marītārātis | marītāveritis marītāritis |
| 3rd pl. | marītant | marītābant | marītābunt | marītāvērunt marītāvēre, marītārunt | marītāverant marītārant | marītāverint marītārint |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | marītem | marītārem | marītāverim marītārim | marītāvissem marītāssem |
| 2nd sg. | marītēs | marītārēs | marītāverīs | marītāvissēs marītāssēs |
| 3rd sg. | marītet | marītāret | marītāverit marītārit | marītāvisset marītāsset |
| 1st pl. | marītēmus | marītārēmus | marītāverīmus marītārīmus | marītāvissēmus marītāssēmus |
| 2nd pl. | marītētis | marītārētis | marītāverītis marītārītis | marītāvissētis marītāssētis |
| 3rd pl. | marītent | marītārent | marītāverint marītārint | marītāvissent marītāssent |
| form | present | imperfect | future |
|---|---|---|---|
| 1st sg. | marītor | marītābar | marītābor |
| 2nd sg. | marītāris marītāre | marītābāris marītābāre | marītāberis marītābere |
| 3rd sg. | marītātur | marītābātur | marītābitur |
| 1st pl. | marītāmur | marītābāmur | marītābimur |
| 2nd pl. | marītāminī | marītābāminī | marītābiminī |
| 3rd pl. | marītantur | marītābantur | marītābuntur |
passive subjunctive
| form | present | imperfect |
|---|---|---|
| 1st sg. | marīter | marītārer |
| 2nd sg. | marītēris marītēre | marītārēris marītārēre |
| 3rd sg. | marītētur | marītārētur |
| 1st pl. | marītēmur | marītārēmur |
| 2nd pl. | marītēminī | marītārēminī |
| 3rd pl. | marītentur | marītārentur |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | marītā | marītāre |
| pres. 2nd pl. | marītāte | marītāminī |
| fut. 2nd sg. | marītātō | marītātor |
| fut. 3rd sg. | marītātō | marītātor |
| fut. 2nd pl. | marītātōte | — |
| fut. 3rd pl. | marītantō | marītantor |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | marītāre | marītārī |
| perfect infinitive | marītāvisse marītāsse | marītātum esse |
| future infinitive | marītātūrum esse | marītātum īrī |
| present participle | marītāns marītante, marītantem, marītantēs, marītantī, marītantia, marītantibus, marītantis, marītantīs, marītantium | — |
| perfect participle | — | marītātus marītāta, marītātā, marītātae, marītātam, marītātārum, marītātās, marītātī, marītātōrum, marītātōs |
| future participle | marītātūrus marītātūra, marītātūrā, marītātūrae, marītātūram, marītātūrārum, marītātūrās, marītātūre, marītātūrī, marītātūrīs, marītātūrō, marītātūrōrum, marītātūrōs, marītātūrum | marītandus marītanda, marītandā, marītandae, marītandam, marītandārum, marītandās, marītande, marītandīs, marītandōrum, marītandōs |
gerundmarītandī, marītandō, marītandumsupinemarītātum, marītātū
mărīto, āvi, ātum, 1, v. a. 1. maritus,
I. to give a husband to one; hence to wed, marry, give in marriage to a man.
I. Lit. (post-Aug. and rare):
Vitellii filiam, Suet. Vesp. 14: lex (Augusti) de maritandis ordinibus, i. e. imposing fines for celibacy in all classes, id. Aug. 34: lex Julia de maritandis ordinibus, Gai. Inst. 1, 178; Ulp. Fragm. 11, 20; pleonastically: matrimonia, i. e. to conclude, make, App. Dogm. Plat. p. 26.—Hence, absol., to marry, take a wife: maritandum principem suaderent, Tac. A. 12, 6.—II. Transf.
A. Of animals and plants.
1. Pass.: maritari, to be coupled, i. e. to have a mate:
tunc dicuntur catulire, id est ostendere, se velle maritari, Varr. R. R. 2, 10, 11.—2. To impregnate:
(Zephyrus) glebas fecundo rore maritat, Claud. Rapt. Pros. 2, 89; so in pass., to be impregnated: quae (feminae) ternae singulis (maribus) maritantur, Col. 8, 2, 12; Plin. 16, 25, 39, § 93; Sol. 23.—B. Of plants, to wed, i. e. to tie or fasten to another tree:
adultā vitium propagine Altas maritat populos, Hor. Epod. 2, 10: ulmi vitibus maritantur, Col. 11, 2, 79; 4, 2, 1: maritandae arbores, id. 4, 1, 6; cf. id. 5, 6, 18.—Hence, mărītātus, a, um, P. a., of or pertaining to a wife.—Comic.: A. Pulchra dos pecunia est. P. Quae quidem non maritata est, yes, if not accompanied with a wife, Plaut. Ep. 2, 1, 12.—Subst.: mărītāta, ae, f., a wife, a married woman, Lact. 1, 11, 9.—Plur., opp. virgines, viduae, Hier. Ep. 77, n. 12.Charlton Lewis's shorter dictionary for students: the same scholarship in plain, modern definitions.
marītō —, —, āre
1 maritus, to wed, marry : maritandum principem suaderent, Ta.—Of plants: vitium propagine pōpulos, i. e. binds fast , H.
Origins
From marītus (“of or relating to marriage”).