verbfourth conjugation
irrētiō
irrētiō (present infinitive irrētīre, perfect active irrētīvī or irrētiī, supine irrētītum)
Classical[ɪrˈreː.ti.oː]Ecclesiastical[irˈrɛt.t͡si.o]
Meaning
- to entangle, ensnare
Conjugation conjugation 4
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | irrētiō | irrētiēbam | irrētiam | irrētīvī irrētiī | irrētīveram irrētieram | irrētīverō irrētierō |
| 2nd sg. | irrētīs | irrētiēbās | irrētiēs | irrētīvistī irrētiistī | irrētīverās irrētierās | irrētīveris irrētieris |
| 3rd sg. | irrētit | irrētiēbat | irrētiet | irrētīvit irrētiit | irrētīverat irrētierat | irrētīverit irrētierit |
| 1st pl. | irrētīmus | irrētiēbāmus | irrētiēmus | irrētīvimus irrētiimus | irrētīverāmus irrētierāmus | irrētīverimus irrētierimus |
| 2nd pl. | irrētītis | irrētiēbātis | irrētiētis | irrētīvistis irrētiistis | irrētīverātis irrētierātis | irrētīveritis irrētieritis |
| 3rd pl. | irrētiunt | irrētiēbant | irrētient | irrētīvērunt irrētīvēre, irrētiērunt, irrētiēre | irrētīverant irrētierant | irrētīverint irrētierint |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | irrētiam | irrētīrem | irrētīverim irrētierim | irrētīvissem irrētiissem |
| 2nd sg. | irrētiās | irrētīrēs | irrētīverīs irrētierīs | irrētīvissēs irrētiissēs |
| 3rd sg. | irrētiat | irrētīret | irrētīverit irrētierit | irrētīvisset irrētiisset |
| 1st pl. | irrētiāmus | irrētīrēmus | irrētīverīmus irrētierīmus | irrētīvissēmus irrētiissēmus |
| 2nd pl. | irrētiātis | irrētīrētis | irrētīverītis irrētierītis | irrētīvissētis irrētiissētis |
| 3rd pl. | irrētiant | irrētīrent | irrētīverint irrētierint | irrētīvissent irrētiissent |
passive indicative
| form | present | imperfect | future |
|---|---|---|---|
| 1st sg. | irrētior | irrētiēbar | irrētiar |
| 2nd sg. | irrētīris irrētīre | irrētiēbāris irrētiēbāre | irrētiēris irrētiēre |
| 3rd sg. | irrētītur | irrētiēbātur | irrētiētur |
| 1st pl. | irrētīmur | irrētiēbāmur | irrētiēmur |
| 2nd pl. | irrētīminī | irrētiēbāminī | irrētiēminī |
| 3rd pl. | irrētiuntur | irrētiēbantur | irrētientur |
passive subjunctive
| form | present | imperfect |
|---|---|---|
| 1st sg. | irrētiar | irrētīrer |
| 2nd sg. | irrētiāris irrētiāre | irrētīrēris irrētīrēre |
| 3rd sg. | irrētiātur | irrētīrētur |
| 1st pl. | irrētiāmur | irrētīrēmur |
| 2nd pl. | irrētiāminī | irrētīrēminī |
| 3rd pl. | irrētiantur | irrētīrentur |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | irrētī | irrētīre |
| pres. 2nd pl. | irrētīte | irrētīminī |
| fut. 2nd sg. | irrētītō | irrētītor |
| fut. 3rd sg. | irrētītō | irrētītor |
| fut. 2nd pl. | irrētītōte | — |
| fut. 3rd pl. | irrētiuntō | irrētiuntor |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | irrētīre | irrētīrī |
| perfect infinitive | irrētīvisse irrētiisse | irrētītum esse |
| future infinitive | irrētītūrum esse | irrētītum īrī |
| present participle | irrētiēns | — |
| perfect participle | — | irrētītus irrētīta, irrētītā, irrētītae, irrētītam, irrētītārum, irrētītās, irrētītī, irrētītōrum, irrētītōs |
| future participle | irrētītūrus irrētītūra, irrētītūrā, irrētītūrae, irrētītūram, irrētītūrārum, irrētītūrās, irrētītūre, irrētītūrī, irrētītūrīs, irrētītūrō, irrētītūrōrum, irrētītūrōs, irrētītūrum | irrētiendus irrētiundus, irrētienda, irrētiendā, irrētiendae, irrētiendam, irrētiendārum, irrētiendās, irrētiende, irrētiendīs, irrētiendōrum, irrētiendōs |
gerundirrētiendī, irrētiendō, irrētiendumsupineirrētītum, irrētītū
irrētĭo (inr-), īvi or ĭi, ītum, 4, v. a. 1. in-rete,
I. to catch in a net, to ensnare, entangle (syn.: illaqueo, implico; class.).
I. Lit.:
quid ad illum, qui te captare vult, utrum tacentem irretiat te, an loquentem? Cic. Ac. 2, 29, 94: solum pluribus radicibus impeditum, et quasi irretitum, Col. 3, 11, 2. —II. Transf., to embarrass, hinder (late Lat.):
festinandi studio aliis irretientibus alios, Amm. 19, 8, 3.—III. Trop., to catch, entangle, ensnare: si laqueis, manicis, pedicis mens irretita est, Lucil. ap. Non. 350, 25:
se erratis, Cic. Tusc. 5, 21, 62: aliquem corruptelarum illecebris, id. Cat. 1, 6, 13: homines judiciis iniquissimis, id. Vatin. 5, 12: cantiunculis irretitus, id. Fin. 5, 18, 49: Stoici disputationum suarum atque interrogationum laqueis te irretitum tenerent, id. de Or. 1, 10: loquacitas interrogationibus irretita, id. Vatin. 1, 2: aliquem sermonibus, Vulg. Isa. 8, 15: calumniis, Amm. 15, 5, 32.Origins
- Proto-Indo-European*h₁én
- Proto-Italic*en
- Proto-Italic*en-
- Latinirrētiō
Latin rēte Latin -iō Latin irrētiō From in- + rēte + -iō.
Descendants
- Italianirretire