īnstīgō
Meaning
- to stimulate, set on, incite, rouse or urge
Tunc cupiditātēs improbās ōrdinant. Tunc quicquid aut metū aut pudōre cēlābat, animus expōnit. Tunc audāciam acuit, libīdinem inrītat, īrācundiam īnstīgat.
They bring into play their base desires. The mind displays what fear or shame used to repress. It whets his boldness, stirs his passion, and goads his anger.
Choosing the right word Döderlein's Latin Synonyms
Incitare · Instigare · Irritare · Instinctus
1. Incitare (from ciere) denotes to urge an inactive person by merely bidding, speaking to, and calling upon him, to an action, generally of a laudable kind, synonymously with hortari; instigare (from στίξαι) to spur on a reluctant person by more vehement exhortations, promises, threatenings, to an adventurous act, synonymously with stimulare; irritare (ἀνερεθίζω) to incite a quiet person by rousing his passions, ambition, revenge, to a violent action, synonymously with exarcerbare. Ter. And. iv. 2, 9. Age, si hic non insanit satis sua sponte, instiga. Lucr. iv. 1075. Et stimuli subsunt qui instigant lædere id upsum. 2. Instigatus means spurred on by an exterior and profane power, by words, commands, etc.; instinctus means impelled by an interior and higher power, by inspiration, love, the voice of the gods. (iii. 314.)
Conjugation conjugation 1
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | īnstīgō | īnstīgābam | īnstīgābō | īnstīgāvī | īnstīgāveram | īnstīgāverō īnstīgārō |
| 2nd sg. | īnstīgās | īnstīgābās | īnstīgābis | īnstīgāvistī īnstīgāstī | īnstīgāverās īnstīgārās | īnstīgāveris |
| 3rd sg. | īnstīgat | īnstīgābat | īnstīgābit | īnstīgāvit | īnstīgāverat īnstīgārat | īnstīgāverit īnstīgārit |
| 1st pl. | īnstīgāmus | īnstīgābāmus | īnstīgābimus | īnstīgāvimus | īnstīgāverāmus | īnstīgāverimus īnstīgārimus |
| 2nd pl. | īnstīgātis | īnstīgābātis | īnstīgābitis | īnstīgāvistis īnstīgāstis | īnstīgāverātis īnstīgārātis | īnstīgāveritis īnstīgāritis |
| 3rd pl. | īnstīgant | īnstīgābant | īnstīgābunt | īnstīgāvērunt īnstīgāvēre, īnstīgārunt | īnstīgāverant īnstīgārant | īnstīgāverint īnstīgārint |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | īnstīgem | īnstīgārem | īnstīgāverim īnstīgārim | īnstīgāvissem īnstīgāssem |
| 2nd sg. | īnstīgēs | īnstīgārēs | īnstīgāverīs | īnstīgāvissēs īnstīgāssēs |
| 3rd sg. | īnstīget | īnstīgāret | īnstīgāverit īnstīgārit | īnstīgāvisset īnstīgāsset |
| 1st pl. | īnstīgēmus | īnstīgārēmus | īnstīgāverīmus īnstīgārīmus | īnstīgāvissēmus īnstīgāssēmus |
| 2nd pl. | īnstīgētis | īnstīgārētis | īnstīgāverītis īnstīgārītis | īnstīgāvissētis īnstīgāssētis |
| 3rd pl. | īnstīgent | īnstīgārent | īnstīgāverint īnstīgārint | īnstīgāvissent īnstīgāssent |
passive indicative
| form | present | imperfect | future |
|---|---|---|---|
| 1st sg. | īnstīgor | īnstīgābar | īnstīgābor |
| 2nd sg. | īnstīgāris īnstīgāre | īnstīgābāris īnstīgābāre | īnstīgāberis īnstīgābere |
| 3rd sg. | īnstīgātur | īnstīgābātur | īnstīgābitur |
| 1st pl. | īnstīgāmur | īnstīgābāmur | īnstīgābimur |
| 2nd pl. | īnstīgāminī | īnstīgābāminī | īnstīgābiminī |
| 3rd pl. | īnstīgantur | īnstīgābantur | īnstīgābuntur |
passive subjunctive
| form | present | imperfect |
|---|---|---|
| 1st sg. | īnstīger | īnstīgārer |
| 2nd sg. | īnstīgēris īnstīgēre | īnstīgārēris īnstīgārēre |
| 3rd sg. | īnstīgētur | īnstīgārētur |
| 1st pl. | īnstīgēmur | īnstīgārēmur |
| 2nd pl. | īnstīgēminī | īnstīgārēminī |
| 3rd pl. | īnstīgentur | īnstīgārentur |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | īnstīgā | īnstīgāre |
| pres. 2nd pl. | īnstīgāte | īnstīgāminī |
| fut. 2nd sg. | īnstīgātō | īnstīgātor |
| fut. 3rd sg. | īnstīgātō | īnstīgātor |
| fut. 2nd pl. | īnstīgātōte | — |
| fut. 3rd pl. | īnstīgantō | īnstīgantor |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | īnstīgāre | īnstīgārī |
| perfect infinitive | īnstīgāvisse īnstīgāsse | īnstīgātum esse |
| future infinitive | īnstīgātūrum esse | īnstīgātum īrī |
| present participle | īnstīgāns īnstīgante, īnstīgantem, īnstīgantēs, īnstīgantī, īnstīgantia, īnstīgantibus, īnstīgantis, īnstīgantīs, īnstīgantium | — |
| perfect participle | — | īnstīgātus īnstīgāta, īnstīgātā, īnstīgātae, īnstīgātam, īnstīgātārum, īnstīgātās, īnstīgātī, īnstīgātōrum, īnstīgātōs |
| future participle | īnstīgātūrus īnstīgātūra, īnstīgātūrā, īnstīgātūrae, īnstīgātūram, īnstīgātūrārum, īnstīgātūrās, īnstīgātūre, īnstīgātūrī, īnstīgātūrīs, īnstīgātūrō, īnstīgātūrōrum, īnstīgātūrōs, īnstīgātūrum | īnstīgandus īnstīganda, īnstīgandā, īnstīgandae, īnstīgandam, īnstīgandārum, īnstīgandās, īnstīgande, īnstīgandīs, īnstīgandōrum, īnstīgandōs |
si hic non insanit satis sua sponte, instiga, Ter. And. 4, 2, 9: instigante te, at your instigation, Cic. Pis. 11: cuncti sequentem Instigant studiis, stimulate him in the pursuit, Verg. A. 5, 228; 11, 730: Romanos in Hannibalem, Liv. 33, 47: comites agmen instigant, Ov. M. 3, 243: in arma, to rouse to arms, Vell. 1, 12: canem in aliquem, to set on one, Petr. 95: iracundiam, Sen. Ep. 10.— With inf.: laedere, Lucr. 4, 1082.Charlton Lewis's shorter dictionary for students: the same scholarship in plain, modern definitions.
Origins
From Proto-Indo-European *(s)teyg- (“to be sharp”), though the exact process of derivation is uncertain. It may have emerged as a denominative in -ō to Proto-Italic *(s)teigos, itself from Proto-Indo-European *(s)teyg-o-. Alternatively, it may have developed from a compound verb itself derived from earlier *stīgō, -ere, from Proto-Italic *steigō. Cognate to Latin stilus, Ancient Greek στίζω (stízō, “to mark with a pointed instrument”) and Proto-Germanic *stikaną (“to stick, to stab”).
- Catalaninstigar
- Englishinstigate
- Frenchinstiguer
- Italianistigare
- Portugueseinstigar
- Portugueseestigar
- Romanianinstiga
- Spanishinstigar
- Esperantoinstigi
- Galicianinstigar