verbfourth conjugation
īnsigniō
īnsigniō (present infinitive īnsignīre, perfect active īnsignīvī or īnsigniī, supine īnsignītum)
Classical[ĩːˈsɪŋ.ni.oː]Ecclesiastical[inˈsiɲ.ɲi.o]
Meaning
- to mark
- to distinguish
Conjugation conjugation 4
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | īnsigniō | īnsigniēbam | īnsigniam | īnsignīvī īnsigniī | īnsignīveram īnsignieram | īnsignīverō īnsignierō |
| 2nd sg. | īnsignīs | īnsigniēbās | īnsigniēs | īnsignīvistī īnsigniistī | īnsignīverās īnsignierās | īnsignīveris īnsignieris |
| 3rd sg. | īnsignit | īnsigniēbat | īnsigniet | īnsignīvit īnsigniit | īnsignīverat īnsignierat | īnsignīverit īnsignierit |
| 1st pl. | īnsignīmus | īnsigniēbāmus | īnsigniēmus | īnsignīvimus īnsigniimus | īnsignīverāmus īnsignierāmus | īnsignīverimus īnsignierimus |
| 2nd pl. | īnsignītis | īnsigniēbātis | īnsigniētis | īnsignīvistis īnsigniistis | īnsignīverātis īnsignierātis | īnsignīveritis īnsignieritis |
| 3rd pl. | īnsigniunt | īnsigniēbant | īnsignient | īnsignīvērunt īnsignīvēre, īnsigniērunt, īnsigniēre | īnsignīverant īnsignierant | īnsignīverint īnsignierint |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | īnsigniam | īnsignīrem | īnsignīverim īnsignierim | īnsignīvissem īnsigniissem |
| 2nd sg. | īnsigniās | īnsignīrēs | īnsignīverīs īnsignierīs | īnsignīvissēs īnsigniissēs |
| 3rd sg. | īnsigniat | īnsignīret | īnsignīverit īnsignierit | īnsignīvisset īnsigniisset |
| 1st pl. | īnsigniāmus | īnsignīrēmus | īnsignīverīmus īnsignierīmus | īnsignīvissēmus īnsigniissēmus |
| 2nd pl. | īnsigniātis | īnsignīrētis | īnsignīverītis īnsignierītis | īnsignīvissētis īnsigniissētis |
| 3rd pl. | īnsigniant | īnsignīrent | īnsignīverint īnsignierint | īnsignīvissent īnsigniissent |
passive indicative
| form | present | imperfect | future |
|---|---|---|---|
| 1st sg. | īnsignior | īnsigniēbar | īnsigniar |
| 2nd sg. | īnsignīris īnsignīre | īnsigniēbāris īnsigniēbāre | īnsigniēris īnsigniēre |
| 3rd sg. | īnsignītur | īnsigniēbātur | īnsigniētur |
| 1st pl. | īnsignīmur | īnsigniēbāmur | īnsigniēmur |
| 2nd pl. | īnsignīminī | īnsigniēbāminī | īnsigniēminī |
| 3rd pl. | īnsigniuntur | īnsigniēbantur | īnsignientur |
passive subjunctive
| form | present | imperfect |
|---|---|---|
| 1st sg. | īnsigniar | īnsignīrer |
| 2nd sg. | īnsigniāris īnsigniāre | īnsignīrēris īnsignīrēre |
| 3rd sg. | īnsigniātur | īnsignīrētur |
| 1st pl. | īnsigniāmur | īnsignīrēmur |
| 2nd pl. | īnsigniāminī | īnsignīrēminī |
| 3rd pl. | īnsigniantur | īnsignīrentur |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | īnsignī | īnsignīre |
| pres. 2nd pl. | īnsignīte | īnsignīminī |
| fut. 2nd sg. | īnsignītō | īnsignītor |
| fut. 3rd sg. | īnsignītō | īnsignītor |
| fut. 2nd pl. | īnsignītōte | — |
| fut. 3rd pl. | īnsigniuntō | īnsigniuntor |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | īnsignīre | īnsignīrī |
| perfect infinitive | īnsignīvisse īnsigniisse | īnsignītum esse |
| future infinitive | īnsignītūrum esse | īnsignītum īrī |
| present participle | īnsigniēns īnsigniente, īnsignientem, īnsignientēs, īnsignientī, īnsignientia, īnsignientibus, īnsignientis, īnsignientīs, īnsignientium | — |
| perfect participle | — | īnsignītus īnsignīta, īnsignītā, īnsignītae, īnsignītam, īnsignītārum, īnsignītās, īnsignītī, īnsignītōrum, īnsignītōs |
| future participle | īnsignītūrus īnsignītūra, īnsignītūrā, īnsignītūrae, īnsignītūram, īnsignītūrārum, īnsignītūrās, īnsignītūre, īnsignītūrī, īnsignītūrīs, īnsignītūrō, īnsignītūrōrum, īnsignītūrōs, īnsignītūrum | īnsigniendus īnsigniundus |
gerundīnsigniendī, īnsigniendō, īnsigniendumsupineīnsignītum, īnsignītū
insignĭo, īvi or ĭi, ītum, 4 (
I. imperf. insignibat, Verg. A. 7, 790; Stat. Th. 7, 56), v. a. insignis, to put a mark upon, to mark; to distinguish (mostly post-Aug.): pueri insigniti, marked with some bodily defect, Plaut. Fragm. ap. Fest. p. 375, 19 (id. Mil. 3, 1, 127 Weise):
clipeum auro, Verg. A. 7, 790: mulli insigniuntur barba gemina inferiori labro, Plin. 9, 17, 30, § 64: oratorem fucatis et meretriciis vestibus, Tac. Or. 26: nec insigniri, nec misceri omnibus, to distinguish one's self, Sen. Ep. 18: cum omnis annus funeribus et cladibus insigniretur, was distinguished by, remarkable for, Tac. Agr. 41: aliquem, to make known, to name, Plin. Ep. 8, 22, 4.—Hence, insig-nītus, a, um, P. a. A. Marked, clear, plain:
englyphus, id est bene insignitus, Ambros. in Psa. 118, Serm. 16, § 42: utendum imaginibus agentibus, acribus, insignitis, Cic. de Or. 2, 87, 358: conformatio, id. Top. 5, 27: notae veritatis, id. Div. 1, 30, 64. — B. Distinguished, striking, remarkable, notable: injuriae, Cato ap. Gell. 10, 3, 17:
ignominia (al. insignior), Liv. 7, 15, 10: lacus nomen ab hac recentiore insignitius fabula est, id. 7, 6, 6: flagitium, Tac. A. 4, 51: infamia, id. ib. 3, 70. — C. Arrayed with banners, with standards: insigneita fere tum milia militum octo duxit, Enn. ap. Prisc. 1, p. 556 P. (Ann. v. 336 Vahl.).—
D. Subst.: insignīta, ōrum, n., bruises, black and blue marks, Plin. 27, 4, 5, § 18; 27, 12, 105, § 128.— Adv.: insignītē, remarkably, extraordinarily, notably:
mihi insignite facta est magna injuria, Plaut. Cas. 5, 4, 31; id. Mil. 2, 6, 77: insignite improbus, Cic. Quint. 23, 73: laudare ac vituperari, id. de Or. 2, 85, 349.—Comp., Liv. 8, 13, 1.Charlton Lewis's shorter dictionary for students: the same scholarship in plain, modern definitions.
īnsīgniō (imperf. īnsīgnībat, V.), īvī, ītus, īre
insignis, to mark, make conspicuous, distinguish: clipeum Auro, V.: tropaeis agros, V.: cum annus funeribus insigniretur, was remarkable for, Ta.
Origins
From īnsignis + -iō (deadjectival causative suffix).