verbsecond conjugation
ēmoneō
ēmoneō (present infinitive ēmonēre, perfect active ēmonuī, supine ēmonitum)
Classical[eːˈmɔ.ne.oː]Ecclesiastical[eˈmɔː.ne.o]
Meaning
- to admonish, urge, exhort
Conjugation conjugation 2
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | ēmoneō | ēmonēbam | ēmonēbō | ēmonuī | ēmonueram | ēmonuerō |
| 2nd sg. | ēmonēs | ēmonēbās | ēmonēbis | ēmonuistī | ēmonuerās | ēmonueris |
| 3rd sg. | ēmonet | ēmonēbat | ēmonēbit | ēmonuit | ēmonuerat | ēmonuerit |
| 1st pl. | ēmonēmus | ēmonēbāmus | ēmonēbimus | ēmonuimus | ēmonuerāmus | ēmonuerimus |
| 2nd pl. | ēmonētis | ēmonēbātis | ēmonēbitis | ēmonuistis | ēmonuerātis | ēmonueritis |
| 3rd pl. | ēmonent | ēmonēbant | ēmonēbunt | ēmonuērunt ēmonuēre | ēmonuerant | ēmonuerint |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | ēmoneam | ēmonērem | ēmonuerim | ēmonuissem |
| 2nd sg. | ēmoneās | ēmonērēs | ēmonuerīs | ēmonuissēs |
| 3rd sg. | ēmoneat | ēmonēret | ēmonuerit | ēmonuisset |
| 1st pl. | ēmoneāmus | ēmonērēmus | ēmonuerīmus | ēmonuissēmus |
| 2nd pl. | ēmoneātis | ēmonērētis | ēmonuerītis | ēmonuissētis |
| 3rd pl. | ēmoneant | ēmonērent | ēmonuerint | ēmonuissent |
passive indicative
| form | present | imperfect | future |
|---|---|---|---|
| 1st sg. | ēmoneor | ēmonēbar | ēmonēbor |
| 2nd sg. | ēmonēris ēmonēre | ēmonēbāris ēmonēbāre | ēmonēberis ēmonēbere |
| 3rd sg. | ēmonētur | ēmonēbātur | ēmonēbitur |
| 1st pl. | ēmonēmur | ēmonēbāmur | ēmonēbimur |
| 2nd pl. | ēmonēminī | ēmonēbāminī | ēmonēbiminī |
| 3rd pl. | ēmonentur | ēmonēbantur | ēmonēbuntur |
passive subjunctive
| form | present | imperfect |
|---|---|---|
| 1st sg. | ēmonear | ēmonērer |
| 2nd sg. | ēmoneāris ēmoneāre | ēmonērēris ēmonērēre |
| 3rd sg. | ēmoneātur | ēmonērētur |
| 1st pl. | ēmoneāmur | ēmonērēmur |
| 2nd pl. | ēmoneāminī | ēmonērēminī |
| 3rd pl. | ēmoneantur | ēmonērentur |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | ēmonē | ēmonēre |
| pres. 2nd pl. | ēmonēte | ēmonēminī |
| fut. 2nd sg. | ēmonētō | ēmonētor |
| fut. 3rd sg. | ēmonētō | ēmonētor |
| fut. 2nd pl. | ēmonētōte | — |
| fut. 3rd pl. | ēmonentō | ēmonentor |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | ēmonēre | ēmonērī |
| perfect infinitive | ēmonuisse | ēmonitum esse |
| future infinitive | ēmonitūrum esse | ēmonitum īrī |
| present participle | ēmonēns | — |
| perfect participle | — | ēmonitus ēmonita, ēmonitā, ēmonitae, ēmonitam, ēmonitārum, ēmonitās, ēmonite, ēmonitī, ēmonitīs, ēmonitō, ēmonitōrum, ēmonitōs |
| future participle | ēmonitūrus ēmonitūra, ēmonitūrā, ēmonitūrae, ēmonitūram, ēmonitūrārum, ēmonitūrās, ēmonitūre, ēmonitūrī, ēmonitūrīs, ēmonitūrō, ēmonitūrōrum, ēmonitūrōs, ēmonitūrum | ēmonendus ēmonenda, ēmonendā, ēmonendae, ēmonendam, ēmonendārum, ēmonendās, ēmonende, ēmonendīs, ēmonendōrum, ēmonendōs |
gerundēmonendī, ēmonendō, ēmonendumsupineēmonitum, ēmonitū
Charlton Lewis's shorter dictionary for students: the same scholarship in plain, modern definitions.
ē-moneō —, —, ēre,
to admonish: te ut consequare, etc. (dub.).
Origins
- Proto-Indo-European*h₁éǵʰ
- Proto-Indo-European*h₁éǵʰs
- Proto-Italic*eks
- Latinēmoneō
Latin ex- Proto-Indo-European *men- Proto-Indo-European *-yeti Proto-Indo-European *-éyeti Proto-Indo-European *monéyeti Proto-Italic *man-eje- Proto-Italic *moneō Latin moneō Latin ēmoneō From ex- (“out of”) + moneō (“warn, advise”).