noun · masculinethird declension

ēmendātor

ēmendātor m (genitive ēmendātōris)

Classical[eː.mɛnˈdaː.tɔr]Ecclesiastical[e.menˈdaː.tor]

Meaning

declension
form	singular	plural
nominative	ēmendātor ēmendātrīx	ēmendātōrēs ēmendātrīcēs
genitive	ēmendātōris ēmendātrīcis	ēmendātōrum ēmendātrīcum
dative	ēmendātōrī ēmendātrīcī	ēmendātōribus ēmendātrīcibus
accusative	ēmendātōrem ēmendātrīcem	ēmendātōrēs ēmendātrīcēs
ablative	ēmendātōre ēmendātrīce	ēmendātōribus ēmendātrīcibus
vocative	ēmendātor ēmendātrīx	ēmendātōrēs ēmendātrīcēs

ēmendātor, ōris, m. id.,

I. a corrector, amender, Cic. Balb. 8, 20; id. Phil. 2, 17 fin.; id. Brut. 74, 259; Plin. Pan. 6, 2; id. Ep. 6, 5, 4; Vulg. Sap. 7, 15.

ēmendō (stem with thematic vowel: ēmendā-) + -tor

Descendants

Quick answers

What does ēmendātor mean in Latin?

ēmendātor, a noun, means “corrector, amender”.

What is the genitive of ēmendātor?

The genitive singular is ēmendātōris. ēmendātor is masculine, third declension.

How do you pronounce ēmendātor?

In classical Latin, [eː.mɛnˈdaː.tɔr]; in ecclesiastical (church) Latin, [e.menˈdaː.tor].