noun · femininethird declension
dubietās
dubietās f (genitive dubietātis)
Classical[dʊˈbi.ɛ.taːs]Ecclesiastical[duˈbiː.e.tas]
Meaning
- Late Latindoubt, uncertainty
Declension
| form | singular | plural |
|---|---|---|
| nominative | dubietās | dubietātēs |
| genitive | dubietātis | dubietātum |
| dative | dubietātī | dubietātibus |
| accusative | dubietātem | dubietātēs |
| ablative | dubietāte | dubietātibus |
| vocative | dubietās | dubietātēs |
dŭbĭĕtas, ātis, f. dubius,
I. doubt, uncertainty (post-class.), Amm. 20, 4; Eutr. 6, 19.
Origins
From dissimilation of *dubiitās, derived from dubius (“doubtful”, “wavering”) + -tās (“-ty”, “-dom”, noun-forming suffix).
Descendants
- Italiandubbietà
- Portuguesedubiedade
- Englishdubiety
In English words that came into English from dubietās
- dubietydubietās