LATIN DICTIONARYLexicon Latīnum
adjectivefirst/second-declension adjective

dēfīnītīvus

dēfīnītīvus (feminine dēfīnītīva, neuter dēfīnītīvum)
Classical[deː.fiː.niːˈtiː.wʊs]Ecclesiastical[de.fi.niˈtiː.vus]

Meaning

  1. adjectivedefinitive, explanatory
  2. adjectivedefinite, distinct, plain

Declension

singular
formmasculinefeminineneuter
nominativedēfīnītīvusdēfīnītīvadēfīnītīvum
genitivedēfīnītīvīdēfīnītīvaedēfīnītīvī
dativedēfīnītīvōdēfīnītīvaedēfīnītīvō
accusativedēfīnītīvumdēfīnītīvamdēfīnītīvum
ablativedēfīnītīvōdēfīnītīvādēfīnītīvō
vocativedēfīnītīvedēfīnītīvadēfīnītīvum
plural
formmasculinefeminineneuter
nominativedēfīnītīvīdēfīnītīvaedēfīnītīva
genitivedēfīnītīvōrumdēfīnītīvārumdēfīnītīvōrum
dativedēfīnītīvīsdēfīnītīvīsdēfīnītīvīs
accusativedēfīnītīvōsdēfīnītīvāsdēfīnītīva
ablativedēfīnītīvīsdēfīnītīvīsdēfīnītīvīs
vocativedēfīnītīvīdēfīnītīvaedēfīnītīva

dēfīnītīvus, a, um, adj. definio.
I. Definitive, explanatory. So in the rhet. lang. of Cicero: constitutio, Inv. 2, 17; cf. ib. 1, 13: causa, id. Top. 24 fin. And in the later jurid. Lat.: sententia, a decisive, definitive sentence, Cod. Just. 7, 45, 3; 7, 64, 10 al.—
II. In late Lat. = definitus, definite, distinct, plain: materia, Tert. adv. Herm. 38.—Adv.: dēfīnītīvē, definitively, plainly, distinctly: pronuntiare, Tert. Car. Christ. 18: loqui, Cael. Aur. Acut. 1 praef.

Origins

From dēfīniō (“to define”) + īvus.

Descendants
  • Catalandefinitiu
  • Frenchdéfinitif
  • Italiandefinitivo
  • Occitandefinitiu
  • Portuguesedefinitivo
  • Romaniandefinitiv
  • Spanishdefinitivo
  • Galiciandefinitivo

Quick answers

What does dēfīnītīvus mean in Latin?
dēfīnītīvus, a adjective, means “definitive, explanatory; definite, distinct, plain”.
How do you pronounce dēfīnītīvus?
In classical Latin, [deː.fiː.niːˈtiː.wʊs]; in ecclesiastical (church) Latin, [de.fi.niˈtiː.vus].