verbfirst conjugation
dēfēnsitō
dēfēnsitō (present infinitive dēfēnsitāre, perfect active dēfēnsitāvī, supine dēfēnsitātum)
Classical[deːˈfẽː.sɪ.toː]Ecclesiastical[deˈfɛn.si.to]
Meaning
- transitiveto defend often, practise defending
Conjugation conjugation 1
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | dēfēnsitō | dēfēnsitābam | dēfēnsitābō | dēfēnsitāvī | dēfēnsitāveram | dēfēnsitāverō |
| 2nd sg. | dēfēnsitās | dēfēnsitābās | dēfēnsitābis | dēfēnsitāvistī | dēfēnsitāverās | dēfēnsitāveris |
| 3rd sg. | dēfēnsitat | dēfēnsitābat | dēfēnsitābit | dēfēnsitāvit | dēfēnsitāverat | dēfēnsitāverit |
| 1st pl. | dēfēnsitāmus | dēfēnsitābāmus | dēfēnsitābimus | dēfēnsitāvimus | dēfēnsitāverāmus | dēfēnsitāverimus |
| 2nd pl. | dēfēnsitātis | dēfēnsitābātis | dēfēnsitābitis | dēfēnsitāvistis | dēfēnsitāverātis | dēfēnsitāveritis |
| 3rd pl. | dēfēnsitant | dēfēnsitābant | dēfēnsitābunt | dēfēnsitāvērunt dēfēnsitāvēre | dēfēnsitāverant | dēfēnsitāverint |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | dēfēnsitem | dēfēnsitārem | dēfēnsitāverim | dēfēnsitāvissem |
| 2nd sg. | dēfēnsitēs | dēfēnsitārēs | dēfēnsitāverīs | dēfēnsitāvissēs |
| 3rd sg. | dēfēnsitet | dēfēnsitāret | dēfēnsitāverit | dēfēnsitāvisset |
| 1st pl. | dēfēnsitēmus | dēfēnsitārēmus | dēfēnsitāverīmus | dēfēnsitāvissēmus |
| 2nd pl. | dēfēnsitētis | dēfēnsitārētis | dēfēnsitāverītis | dēfēnsitāvissētis |
| 3rd pl. | dēfēnsitent | dēfēnsitārent | dēfēnsitāverint | dēfēnsitāvissent |
passive indicative
| form | present | imperfect | future |
|---|---|---|---|
| 1st sg. | dēfēnsitor | dēfēnsitābar | dēfēnsitābor |
| 2nd sg. | dēfēnsitāris dēfēnsitāre | dēfēnsitābāris dēfēnsitābāre | dēfēnsitāberis dēfēnsitābere |
| 3rd sg. | dēfēnsitātur | dēfēnsitābātur | dēfēnsitābitur |
| 1st pl. | dēfēnsitāmur | dēfēnsitābāmur | dēfēnsitābimur |
| 2nd pl. | dēfēnsitāminī | dēfēnsitābāminī | dēfēnsitābiminī |
| 3rd pl. | dēfēnsitantur | dēfēnsitābantur | dēfēnsitābuntur |
passive subjunctive
| form | present | imperfect |
|---|---|---|
| 1st sg. | dēfēnsiter | dēfēnsitārer |
| 2nd sg. | dēfēnsitēris dēfēnsitēre | dēfēnsitārēris dēfēnsitārēre |
| 3rd sg. | dēfēnsitētur | dēfēnsitārētur |
| 1st pl. | dēfēnsitēmur | dēfēnsitārēmur |
| 2nd pl. | dēfēnsitēminī | dēfēnsitārēminī |
| 3rd pl. | dēfēnsitentur | dēfēnsitārentur |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | dēfēnsitā | dēfēnsitāre |
| pres. 2nd pl. | dēfēnsitāte | dēfēnsitāminī |
| fut. 2nd sg. | dēfēnsitātō | dēfēnsitātor |
| fut. 3rd sg. | dēfēnsitātō | dēfēnsitātor |
| fut. 2nd pl. | dēfēnsitātōte | — |
| fut. 3rd pl. | dēfēnsitantō | dēfēnsitantor |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | dēfēnsitāre | dēfēnsitārī |
| perfect infinitive | dēfēnsitāvisse | dēfēnsitātum esse |
| future infinitive | dēfēnsitātūrum esse | dēfēnsitātum īrī |
| present participle | dēfēnsitāns | — |
| perfect participle | — | dēfēnsitātus |
| future participle | dēfēnsitātūrus | dēfēnsitandus |
gerunddēfēnsitandī, dēfēnsitandō, dēfēnsitandumsupinedēfēnsitātum, dēfēnsitātū
dēfensĭto, āvi, 1,
I. v. a. freq. [defenso], to defend often, to practise defending (perh, only in the foll. passages):
haec non acrius accusavit in senectute, quam antea defensitaverat, Cic. Ac. 2, 22; cf. ib. 2, 45, 139: causas, id. Brut. 26, 100; id. Off. 1, 33 fin.Charlton Lewis's shorter dictionary for students: the same scholarship in plain, modern definitions.
dēfēnsitō āvī, —, āre, freq.
defenso, to defend often, practise defending : causas: sententiam.
Origins
Proto-Indo-European *-tós Proto-Italic *-tos Latin -tus Proto-Indo-European *-h₂ Proto-Indo-European *-éh₂ Proto-Indo-European *-yéti Proto-Indo-European *-eh₂yéti Proto-Indo-European *-h₂tiinflu. Proto-Italic *-ājō Proto-Italic *-āō Latin -ō Latin -tō Latin -itō Latin dēfēnsitō From dēfēnsō (“to defend”) + -itō (frequentative).