adjectivefirst/second-declension adjective
dēdicātīvus
dēdicātīvus (feminine dēdicātīva, neuter dēdicātīvum)
Classical[deː.dɪ.kaːˈtiː.wʊs]Ecclesiastical[de.di.kaˈtiː.vus]
Meaning
- adjectiveaffirmativeaffirmative
Declension
| form | masculine | feminine | neuter |
|---|---|---|---|
| nominative | dēdicātīvus | dēdicātīva | dēdicātīvum |
| genitive | dēdicātīvī | dēdicātīvae | dēdicātīvī |
| dative | dēdicātīvō | dēdicātīvae | dēdicātīvō |
| accusative | dēdicātīvum | dēdicātīvam | dēdicātīvum |
| ablative | dēdicātīvō | dēdicātīvā | dēdicātīvō |
| vocative | dēdicātīve | dēdicātīva | dēdicātīvum |
| form | masculine | feminine | neuter |
|---|---|---|---|
| nominative | dēdicātīvī | dēdicātīvae | dēdicātīva |
| genitive | dēdicātīvōrum | dēdicātīvārum | dēdicātīvōrum |
| dative | dēdicātīvīs | dēdicātīvīs | dēdicātīvīs |
| accusative | dēdicātīvōs | dēdicātīvās | dēdicātīva |
| ablative | dēdicātīvīs | dēdicātīvīs | dēdicātīvīs |
| vocative | dēdicātīvī | dēdicātīvae | dēdicātīva |
dēdĭcātīvus, a, um, adj. dedico in the later philosoph. lang. = affirmativus,
I. affirmative (opp. abdicativus):
propositio, App. Dogm. Plat. 3, p. 31, 23 al.—Adv.: dēdĭcātīvē, affirmatively: concludere, Mart. Cap. 4, § 409.Origins
From perfect passive participle dēdicātus (“dedicated”) + -īvus, from dēdicō.