adjectivethird-declension two-termination adjective
cōnū̆biālis
cōnū̆biālis (neuter cōnū̆biāle, adverb cōnū̆biāliter)
Classical[koː.nuː.biˈaː.lɪs]Ecclesiastical[ko.nu.biˈaː.lis]
Meaning
- two terminationconjugal, relating to marriage
He͞u! ŭbĭ pa͞ctă fĭdēs? ŭbĭ cōnubiālĭă iūra
43 BCE – c. 17 CE, Ovidius, Heroides 6.41Te͞rtĭă cānĕt hĭe͞ms: cu͞i cōnubiālĭă vi͞ncla
c. 45 CE – 96 CE, Statius, Thebais 5.112
Declension
| form | masculine | feminine | neuter |
|---|---|---|---|
| nominative | cōnū̆biālis | cōnū̆biālis | cōnū̆biāle |
| genitive | cōnū̆biālis | cōnū̆biālis | cōnū̆biālis |
| dative | cōnū̆biālī | cōnū̆biālī | cōnū̆biālī |
| accusative | cōnū̆biālem | cōnū̆biālem | cōnū̆biāle |
| ablative | cōnū̆biālī | cōnū̆biālī | cōnū̆biālī |
| vocative | cōnū̆biālis | cōnū̆biālis | cōnū̆biāle |
| form | masculine | feminine | neuter |
|---|---|---|---|
| nominative | cōnū̆biālēs | cōnū̆biālēs | cōnū̆biālia |
| genitive | cōnū̆biālium | cōnū̆biālium | cōnū̆biālium |
| dative | cōnū̆biālibus | cōnū̆biālibus | cōnū̆biālibus |
| accusative | cōnū̆biālīs cōnū̆biālēs | cōnū̆biālīs cōnū̆biālēs | cōnū̆biālia |
| ablative | cōnū̆biālibus | cōnū̆biālibus | cōnū̆biālibus |
| vocative | cōnū̆biālēs | cōnū̆biālēs | cōnū̆biālia |
cōnūbĭālis (less correctly connū-bĭālis; in the poets gen. to be read as four syll.; cf. conubium; only in Claud. Ep. 2, 18, cōnŭbiālis), e, adj. conubium,
I. pertaining to wedlock, connubial, conjugal (poet.;
perh. first used by Ov.): jura, Ov. H. 6, 41: vincla, Stat. Th. 5, 112: carmen, Claud. IV. Cons. Hon. 651: vectigal, id. Epist. 2, 18: foedus, Salv. Gub. 7, p. 244.—* Adv.: cō-nūbĭālĭter, in a conjugal manner, connubially: procum allegaret, Mart. Cap. 6, § 576.Charlton Lewis's shorter dictionary for students: the same scholarship in plain, modern definitions.
cōnūbiālis (not connū-), e, adj.
conubium, of wedlock, conjugal: iura, O.
Origins
Proto-Italic *-ālis Latin -ālis Latin cōnū̆biālis From cōnū̆bium (“marriage”) + -ālis.