What does trānsmarīnus mean in Latin?

trānsmarīnus, a adjective, means “From beyond the sea; transmarine; overseas”.

How do you pronounce trānsmarīnus?

In classical Latin, [trãːs.maˈriː.nʊs]; in ecclesiastical (church) Latin, [tranz.maˈriː.nus].

adjectivefirst/second-declension adjective

trānsmarīnus (feminine trānsmarīna, neuter trānsmarīnum)

Classical[trãːs.maˈriː.nʊs]Ecclesiastical[tranz.maˈriː.nus]

singular
form	masculine	feminine	neuter
nominative	trānsmarīnus	trānsmarīna	trānsmarīnum
genitive	trānsmarīnī	trānsmarīnae	trānsmarīnī
dative	trānsmarīnō	trānsmarīnae	trānsmarīnō
accusative	trānsmarīnum	trānsmarīnam	trānsmarīnum
ablative	trānsmarīnō	trānsmarīnā	trānsmarīnō
vocative	trānsmarīne	trānsmarīna	trānsmarīnum

plural
form	masculine	feminine	neuter
nominative	trānsmarīnī	trānsmarīnae	trānsmarīna
genitive	trānsmarīnōrum	trānsmarīnārum	trānsmarīnōrum
dative	trānsmarīnīs	trānsmarīnīs	trānsmarīnīs
accusative	trānsmarīnōs	trānsmarīnās	trānsmarīna
ablative	trānsmarīnīs	trānsmarīnīs	trānsmarīnīs
vocative	trānsmarīnī	trānsmarīnae	trānsmarīna

trans-mărīnus, a, um, adj.,

I. beyond sea, coming from beyond sea, transmarine: hospes, Plaut. Most. 2, 2, 66: gentes, Liv. 26, 24, 4: legationes, id. 40, 2, 6: vectigalia, Cic. Agr. 2, 29, 80: auxilia, Auct. B. Alex. 3, 5: res, Cic. Verr. 2, 5, 18, § 45; Caes. B. G. 6, 24: transmarina atque adventicia doctri na, i. e. jurisprudence, Cic. de Or. 3, 33, 135: peregrinatio, Quint. 7, 3, 31: provinciae, Sen. Ep. 17, 3.