verbfirst conjugation
resupīnō
resupīnō (present infinitive resupīnāre, perfect active resupīnāvī, supine resupīnātum)
Classical[rɛ.sʊˈpiː.noː]Ecclesiastical[re.s̬uˈpiː.no]
Meaning
- raretransitiveto bend, pull, push or turn backward or on the back
Ubi in gynaeceum ire occipio, puer ad me adcurrit Mida, pone reprendit pallio, resupinat: respicio, rogo
161 BCE, Publius Terentius Afer, Phormio 5.862–864Calcaribus subditis infesta cuspide in unum fertur hostem; quem cum ictum equo deiecisset, confestim et ipse hasta innixus se in pedes excepit. Adsurgentem ibi regem umbone resupinat, repetitumque saepius cuspide ad terram adfixit.
27 BCE – 25 BCE, Titus Livius, Ab urbe condita 4.19 - raretransitivevulgarto overturn a woman as to abuse her, to bang
Praeterea sanctum nihil ab inguine tutum, non matrona laris, non filia virgo, nec ipse sponsus levis adhuc, non filius ante pudicus.
c. 100 CE – c. 130 CE, Juvenalis, Saturae 3.109–112 - mediopassiveraretransitiveto lay oneself supine
Aliam deinde adamantida, Armeniae Cappadociaeque alumnam; hac admota leones resupinari cum hiatu lasso.
77 CE – 79 CE, Plinius Maior, Naturalis Historia 24.102.162
Conjugation conjugation 1
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | resupīnō | resupīnābam | resupīnābō | resupīnāvī | resupīnāveram | resupīnāverō resupīnārō |
| 2nd sg. | resupīnās | resupīnābās | resupīnābis | resupīnāvistī resupīnāstī | resupīnāverās resupīnārās | resupīnāveris |
| 3rd sg. | resupīnat | resupīnābat | resupīnābit | resupīnāvit | resupīnāverat resupīnārat | resupīnāverit resupīnārit |
| 1st pl. | resupīnāmus | resupīnābāmus | resupīnābimus | resupīnāvimus | resupīnāverāmus | resupīnāverimus resupīnārimus |
| 2nd pl. | resupīnātis | resupīnābātis | resupīnābitis | resupīnāvistis resupīnāstis | resupīnāverātis resupīnārātis | resupīnāveritis resupīnāritis |
| 3rd pl. | resupīnant | resupīnābant | resupīnābunt | resupīnāvērunt resupīnāvēre, resupīnārunt | resupīnāverant resupīnārant | resupīnāverint resupīnārint |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | resupīnem | resupīnārem | resupīnāverim resupīnārim | resupīnāvissem resupīnāssem |
| 2nd sg. | resupīnēs | resupīnārēs | resupīnāverīs | resupīnāvissēs resupīnāssēs |
| 3rd sg. | resupīnet | resupīnāret | resupīnāverit resupīnārit | resupīnāvisset resupīnāsset |
| 1st pl. | resupīnēmus | resupīnārēmus | resupīnāverīmus resupīnārīmus | resupīnāvissēmus resupīnāssēmus |
| 2nd pl. | resupīnētis | resupīnārētis | resupīnāverītis resupīnārītis | resupīnāvissētis resupīnāssētis |
| 3rd pl. | resupīnent | resupīnārent | resupīnāverint resupīnārint | resupīnāvissent resupīnāssent |
passive indicative
| form | present | imperfect | future |
|---|---|---|---|
| 1st sg. | resupīnor | resupīnābar | resupīnābor |
| 2nd sg. | resupīnāris resupīnāre | resupīnābāris resupīnābāre | resupīnāberis resupīnābere |
| 3rd sg. | resupīnātur | resupīnābātur | resupīnābitur |
| 1st pl. | resupīnāmur | resupīnābāmur | resupīnābimur |
| 2nd pl. | resupīnāminī | resupīnābāminī | resupīnābiminī |
| 3rd pl. | resupīnantur | resupīnābantur | resupīnābuntur |
passive subjunctive
| form | present | imperfect |
|---|---|---|
| 1st sg. | resupīner | resupīnārer |
| 2nd sg. | resupīnēris resupīnēre | resupīnārēris resupīnārēre |
| 3rd sg. | resupīnētur | resupīnārētur |
| 1st pl. | resupīnēmur | resupīnārēmur |
| 2nd pl. | resupīnēminī | resupīnārēminī |
| 3rd pl. | resupīnentur | resupīnārentur |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | resupīnā | resupīnāre |
| pres. 2nd pl. | resupīnāte | resupīnāminī |
| fut. 2nd sg. | resupīnātō | resupīnātor |
| fut. 3rd sg. | resupīnātō | resupīnātor |
| fut. 2nd pl. | resupīnātōte | — |
| fut. 3rd pl. | resupīnantō | resupīnantor |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | resupīnāre | resupīnārī |
| perfect infinitive | resupīnāvisse resupīnāsse | resupīnātum esse |
| future infinitive | resupīnātūrum esse | resupīnātum īrī |
| present participle | resupīnāns | — |
| perfect participle | — | resupīnātus resupīnāta, resupīnātā, resupīnātae, resupīnātam, resupīnātārum, resupīnātās, resupīnātī, resupīnātōrum, resupīnātōs |
| future participle | resupīnātūrus resupīnātūra, resupīnātūrā, resupīnātūrae, resupīnātūram, resupīnātūrārum, resupīnātūrās, resupīnātūre, resupīnātūrī, resupīnātūrīs, resupīnātūrō, resupīnātūrōrum, resupīnātūrōs, resupīnātūrum | resupīnandus resupīnanda, resupīnandā, resupīnandae, resupīnandam, resupīnandārum, resupīnandās, resupīnande, resupīnandīs, resupīnandōrum, resupīnandōs |
gerundresupīnandī, resupīnandō, resupīnandumsupineresupīnātum, resupīnātū
rĕ-sŭpīno, no
I. perf., ātum, 1, v. a., to bend or turn back (rare; not in Cic.).
I. Lit.:
puer ad me accurrit, Pone apprehendit pallio, resupinat, Ter. Phorm. 5, 6, 23: assurgentem ibi regem umbone resupinat, Liv. 4, 19: hominem, Cels. 7, 16: nares planā manu, to bend back, Quint. 11, 3, 80: colla (turtures, cum bibunt), Plin. 10, 34, 52, § 105; cf.: caput (aves bibentes), id. 10, 46, 63, § 129: valvas, to beat in, break down, Prop. 4 (5), 8, 51. resupinati cessantia tympana Galli, i. e. prostrate from drunkenness, Juv. 8, 176 et saep.— In mal. part., to stretch out: aviam amici, Juv. 3, 112.— Pass. in mid. force: leones resupinari, Plin. 24, 17, 102, § 162.—II. Trop.: rem, to overthrow, ruin, destroy, Att. ap. Non. 165, 3:
quid tantopere te resupinet? makes proud, puffs up, Sen. Ben. 2, 13, 1.Charlton Lewis's shorter dictionary for students: the same scholarship in plain, modern definitions.
resupīnō —, ātus, āre
resupinus, to bend back, turn back : puer me resupinat, T.: adsurgentem regem umbone, throws down , L.: resupinati Galli, i. e. prostrate , Iu.: valvas, to break down , Pr.
Origins
- Proto-Italic*wre-
- Latinresupīnō
Latin supīnō Latin resupīnō From re- + supīnō.
In English words that came into English from resupīnō
- resupinateresupīnō