adjectivefirst/second-declension adjective
ratiōcinātīvus
ratiōcinātīvus (feminine ratiōcinātīva, neuter ratiōcinātīvum)
Classical[ra.ti.oː.kɪ.naːˈtiː.wʊs]Ecclesiastical[rat.t͡si.o.t͡ʃi.naˈtiː.vus]
Meaning
- adjectiverelationalreasoning; syllogistic, ratiocinative
- adjectiveinferential
Declension
| form | masculine | feminine | neuter |
|---|---|---|---|
| nominative | ratiōcinātīvus | ratiōcinātīva | ratiōcinātīvum |
| genitive | ratiōcinātīvī | ratiōcinātīvae | ratiōcinātīvī |
| dative | ratiōcinātīvō | ratiōcinātīvae | ratiōcinātīvō |
| accusative | ratiōcinātīvum | ratiōcinātīvam | ratiōcinātīvum |
| ablative | ratiōcinātīvō | ratiōcinātīvā | ratiōcinātīvō |
| vocative | ratiōcinātīve | ratiōcinātīva | ratiōcinātīvum |
| form | masculine | feminine | neuter |
|---|---|---|---|
| nominative | ratiōcinātīvī | ratiōcinātīvae | ratiōcinātīva |
| genitive | ratiōcinātīvōrum | ratiōcinātīvārum | ratiōcinātīvōrum |
| dative | ratiōcinātīvīs | ratiōcinātīvīs | ratiōcinātīvīs |
| accusative | ratiōcinātīvōs | ratiōcinātīvās | ratiōcinātīva |
| ablative | ratiōcinātīvīs | ratiōcinātīvīs | ratiōcinātīvīs |
| vocative | ratiōcinātīvī | ratiōcinātīvae | ratiōcinātīva |
rătĭōcĭnātīvus, a, um, adj. id..
I. In rhet., of or belonging to reasoning, syllogistic, ratiocinative:
genus, Cic. Inv. 1, 13, 17: quaestio, Quint. 7, 1, 60: status, id. 7, 8, 3; cf. id. 3, 6, 46; 61; 5, 10, 6.—II. In gram.: ratiocinativa conjunctio, serving for inference, illative, as ergo, igitur, Diom. p. 410 P.
Charlton Lewis's shorter dictionary for students: the same scholarship in plain, modern definitions.
ratiōcinātīvus adj.
ratiocinor.—In rhet., of reasoning, syllogistic : genus quaestionis.
Origins
From ratiōcinor (“to reckon, compute”) + īvus.
Descendants
- Italianraziocinativo