verbfirst conjugation
quirītō
quirītō (present infinitive quirītāre, perfect active quirītāvī, supine quirītātum)
Classical[kʷɪˈriː.toː]Ecclesiastical[kʷiˈriː.to]
Meaning
- to wail
- to scream, shriek, cry aloud
- to bewail, lament
Conjugation conjugation 1
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | quirītō | quirītābam | quirītābō | quirītāvī | quirītāveram | quirītāverō |
| 2nd sg. | quirītās | quirītābās | quirītābis | quirītāvistī | quirītāverās | quirītāveris |
| 3rd sg. | quirītat | quirītābat | quirītābit | quirītāvit | quirītāverat | quirītāverit |
| 1st pl. | quirītāmus | quirītābāmus | quirītābimus | quirītāvimus | quirītāverāmus | quirītāverimus |
| 2nd pl. | quirītātis | quirītābātis | quirītābitis | quirītāvistis | quirītāverātis | quirītāveritis |
| 3rd pl. | quirītant | quirītābant | quirītābunt | quirītāvērunt quirītāvēre | quirītāverant | quirītāverint |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | quirītem | quirītārem | quirītāverim | quirītāvissem |
| 2nd sg. | quirītēs | quirītārēs | quirītāverīs | quirītāvissēs |
| 3rd sg. | quirītet | quirītāret | quirītāverit | quirītāvisset |
| 1st pl. | quirītēmus | quirītārēmus | quirītāverīmus | quirītāvissēmus |
| 2nd pl. | quirītētis | quirītārētis | quirītāverītis | quirītāvissētis |
| 3rd pl. | quirītent | quirītārent | quirītāverint | quirītāvissent |
passive indicative
| form | present | imperfect | future |
|---|---|---|---|
| 1st sg. | quirītor | quirītābar | quirītābor |
| 2nd sg. | quirītāris quirītāre | quirītābāris quirītābāre | quirītāberis quirītābere |
| 3rd sg. | quirītātur | quirītābātur | quirītābitur |
| 1st pl. | quirītāmur | quirītābāmur | quirītābimur |
| 2nd pl. | quirītāminī | quirītābāminī | quirītābiminī |
| 3rd pl. | quirītantur | quirītābantur | quirītābuntur |
passive subjunctive
| form | present | imperfect |
|---|---|---|
| 1st sg. | quirīter | quirītārer |
| 2nd sg. | quirītēris quirītēre | quirītārēris quirītārēre |
| 3rd sg. | quirītētur | quirītārētur |
| 1st pl. | quirītēmur | quirītārēmur |
| 2nd pl. | quirītēminī | quirītārēminī |
| 3rd pl. | quirītentur | quirītārentur |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | quirītā | quirītāre |
| pres. 2nd pl. | quirītāte | quirītāminī |
| fut. 2nd sg. | quirītātō | quirītātor |
| fut. 3rd sg. | quirītātō | quirītātor |
| fut. 2nd pl. | quirītātōte | — |
| fut. 3rd pl. | quirītantō | quirītantor |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | quirītāre | quirītārī |
| perfect infinitive | quirītāvisse | quirītātum esse |
| future infinitive | quirītātūrum esse | quirītātum īrī |
| present participle | quirītāns | — |
| perfect participle | — | quirītātus |
| future participle | quirītātūrus | quirītandus |
gerundquirītandī, quirītandō, quirītandumsupinequirītātum, quirītātū
quĭrīto, āre (in a
I. dep. form: de Fenestellā quiritatur, Varr. ap. Diom. p. 377 P.), v. n. and a. [Quirites, i. e. to cry: pro fidem, Quirites!], orig., to implore the aid of the Quirites or Roman citizens; hence, in gen.
I. Neutr., to raise a plaintive cry, to wail:
quiritare dicitur is, qui Quiritum fidem clamans implorat, Varr. L. L. 6, § 68 Müll.: ut quiritare urbanorum, sic jubilare rusticorum, id. ib. 6, § 68 ib.: clare quiritans, Lucil. ap. Non. 21, 21: vox quiritantium, Liv. 39, 8. — B. In partic., of an orator, to scream, shriek, Quint. 3, 8, 54.—
II. Act.
A. To shriek out, cry aloud something: illi misero quiritanti, Civis Romanus natus sum, Asin. ap. Cic. Fam. 10, 32, 3. —
B. To bewail, lament, aliquid:
insanā voce casum mariti, App. M. 8, p. 203, 33; 8, p. 209, 27.Charlton Lewis's shorter dictionary for students: the same scholarship in plain, modern definitions.
quirītō —, —, āre
Quirites, to call the Quirites, call to the rescue, wail : vox quiritantium, L.
Origins
Uncertain. De Vaan accepts as correct the notion, current already in Antiquity, that the word originally meant "to call for the help of the Quirites," the Roman constabulary. Alternatively, it may be from Latin queror (“to complain”) through the form, though the phonetic and semantic developments are difficult to trace; alternatively, a variant of quirritāre (“to squeal like a pig”), from *quis, an onomatopoeic rendition of squeaking. Compare the Frankish *krītan (“to cry out, scream, proclaim”).
Descendants
- Sardinianisbirridare
- Sardinianilbirridare
- Sardinianisghirridare
- Vulgar Latin*crītāre