pēdīcō1
Meaning
- transitivevulgarto sodomize, assfuck, buttfuck, bugger (to engage in anal sex, taking the penetrating role)
Pedicabo ego vos et irrumabo.
c. 84 BCE – 54 BCE, Catullus, Carmina 16.1Sit culus tibi quam macer, requiris?
How thin an ass do you have, you ask? You can buttfuck, Sabellus, with your ass.86 CE – 103 CE, Martialis, Epigrammata 3.98.1–2
Conjugation conjugation 1
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | pēdīcō | pēdīcābam | pēdīcābō | pēdīcāvī | pēdīcāveram | pēdīcāverō pēdīcārō |
| 2nd sg. | pēdīcās | pēdīcābās | pēdīcābis | pēdīcāvistī pēdīcāstī | pēdīcāverās pēdīcārās | pēdīcāveris |
| 3rd sg. | pēdīcat | pēdīcābat | pēdīcābit | pēdīcāvit | pēdīcāverat pēdīcārat | pēdīcāverit pēdīcārit |
| 1st pl. | pēdīcāmus | pēdīcābāmus | pēdīcābimus | pēdīcāvimus | pēdīcāverāmus | pēdīcāverimus pēdīcārimus |
| 2nd pl. | pēdīcātis | pēdīcābātis | pēdīcābitis | pēdīcāvistis pēdīcāstis | pēdīcāverātis pēdīcārātis | pēdīcāveritis pēdīcāritis |
| 3rd pl. | pēdīcant | pēdīcābant | pēdīcābunt | pēdīcāvērunt pēdīcāvēre, pēdīcārunt | pēdīcāverant pēdīcārant | pēdīcāverint pēdīcārint |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | pēdīcem | pēdīcārem | pēdīcāverim pēdīcārim | pēdīcāvissem pēdīcāssem |
| 2nd sg. | pēdīcēs | pēdīcārēs | pēdīcāverīs | pēdīcāvissēs pēdīcāssēs |
| 3rd sg. | pēdīcet | pēdīcāret | pēdīcāverit pēdīcārit | pēdīcāvisset pēdīcāsset |
| 1st pl. | pēdīcēmus | pēdīcārēmus | pēdīcāverīmus pēdīcārīmus | pēdīcāvissēmus pēdīcāssēmus |
| 2nd pl. | pēdīcētis | pēdīcārētis | pēdīcāverītis pēdīcārītis | pēdīcāvissētis pēdīcāssētis |
| 3rd pl. | pēdīcent | pēdīcārent | pēdīcāverint pēdīcārint | pēdīcāvissent pēdīcāssent |
passive indicative
| form | present | imperfect | future |
|---|---|---|---|
| 1st sg. | pēdīcor | pēdīcābar | pēdīcābor |
| 2nd sg. | pēdīcāris pēdīcāre | pēdīcābāris pēdīcābāre | pēdīcāberis pēdīcābere |
| 3rd sg. | pēdīcātur | pēdīcābātur | pēdīcābitur |
| 1st pl. | pēdīcāmur | pēdīcābāmur | pēdīcābimur |
| 2nd pl. | pēdīcāminī | pēdīcābāminī | pēdīcābiminī |
| 3rd pl. | pēdīcantur | pēdīcābantur | pēdīcābuntur |
passive subjunctive
| form | present | imperfect |
|---|---|---|
| 1st sg. | pēdīcer | pēdīcārer |
| 2nd sg. | pēdīcēris pēdīcēre | pēdīcārēris pēdīcārēre |
| 3rd sg. | pēdīcētur | pēdīcārētur |
| 1st pl. | pēdīcēmur | pēdīcārēmur |
| 2nd pl. | pēdīcēminī | pēdīcārēminī |
| 3rd pl. | pēdīcentur | pēdīcārentur |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | pēdīcā | pēdīcāre |
| pres. 2nd pl. | pēdīcāte | pēdīcāminī |
| fut. 2nd sg. | pēdīcātō | pēdīcātor |
| fut. 3rd sg. | pēdīcātō | pēdīcātor |
| fut. 2nd pl. | pēdīcātōte | — |
| fut. 3rd pl. | pēdīcantō | pēdīcantor |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | pēdīcāre | pēdīcārī |
| perfect infinitive | pēdīcāvisse pēdīcāsse | pēdīcātum esse |
| future infinitive | pēdīcātūrum esse | pēdīcātum īrī |
| present participle | pēdīcāns | — |
| perfect participle | — | pēdīcātus |
| future participle | pēdīcātūrus | pēdīcandus |
Origins
Widely considered to derive from Ancient Greek παιδῐκός (paidĭkós, “belonging to a (beloved) child”), which could be used as a noun with the sense "darling" or "favourite", often in the neuter plural form παιδικά (paidiká) (compare Latin dēliciae). Some notable sources that advocate for this etymology are Gerardus Vossius (Etymologicum Linguae Latinae, published 1662), and Ernout and Meillet (who account for the long ī by appealing to analogy with pudīcus (“chaste, pure, undefiled”) as an antonym, comparing dēpudīcō "dishonor, violate"). An alternative, less commonly accepted etymology (advocated for example by Bücheler 1858) derives the word instead from the same base as pōdex (“anus”) and pēdō (“to fart”). Keller 1891 suggests the word was in fact originally from παιδικά (paidiká), but came to have the form pēdīcō in ancient times by folk etymological association with pēdō.