verbfirst conjugation
ovō
ovō (present infinitive ovāre, perfect active ovāvī, supine ovātum)
Classical[ˈɔ.woː]Ecclesiastical[ˈɔː.vo]
Meaning
- to exult, rejoice
- to applaud, celebrate with an ovation
Latīnē defined in Latin in our graded readers
triumphō, exsultōovō -āre — in Aeneis, ch. 21
Conjugation conjugation 1
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | ovō | ovābam | ovābō | ovāvī | ovāveram | ovāverō ovārō |
| 2nd sg. | ovās | ovābās | ovābis | ovāvistī ovāstī | ovāverās ovārās | ovāveris |
| 3rd sg. | ovat | ovābat | ovābit | ovāvit | ovāverat ovārat | ovāverit ovārit |
| 1st pl. | ovāmus | ovābāmus | ovābimus | ovāvimus | ovāverāmus | ovāverimus ovārimus |
| 2nd pl. | ovātis | ovābātis | ovābitis | ovāvistis ovāstis | ovāverātis ovārātis | ovāveritis ovāritis |
| 3rd pl. | ovant | ovābant | ovābunt | ovāvērunt ovāvēre, ovārunt | ovāverant ovārant | ovāverint ovārint |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | ovem | ovārem | ovāverim ovārim | ovāvissem ovāssem |
| 2nd sg. | ovēs | ovārēs | ovāverīs | ovāvissēs ovāssēs |
| 3rd sg. | ovet | ovāret | ovāverit ovārit | ovāvisset ovāsset |
| 1st pl. | ovēmus | ovārēmus | ovāverīmus ovārīmus | ovāvissēmus ovāssēmus |
| 2nd pl. | ovētis | ovārētis | ovāverītis ovārītis | ovāvissētis ovāssētis |
| 3rd pl. | ovent | ovārent | ovāverint ovārint | ovāvissent ovāssent |
passive indicative
| form | present | imperfect | future |
|---|---|---|---|
| 1st sg. | ovor | ovābar | ovābor |
| 2nd sg. | ovāris ovāre | ovābāris ovābāre | ovāberis ovābere |
| 3rd sg. | ovātur | ovābātur | ovābitur |
| 1st pl. | ovāmur | ovābāmur | ovābimur |
| 2nd pl. | ovāminī | ovābāminī | ovābiminī |
| 3rd pl. | ovantur | ovābantur | ovābuntur |
passive subjunctive
| form | present | imperfect |
|---|---|---|
| 1st sg. | over | ovārer |
| 2nd sg. | ovēris ovēre | ovārēris ovārēre |
| 3rd sg. | ovētur | ovārētur |
| 1st pl. | ovēmur | ovārēmur |
| 2nd pl. | ovēminī | ovārēminī |
| 3rd pl. | oventur | ovārentur |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | ovā | ovāre |
| pres. 2nd pl. | ovāte | ovāminī |
| fut. 2nd sg. | ovātō | ovātor |
| fut. 3rd sg. | ovātō | ovātor |
| fut. 2nd pl. | ovātōte | — |
| fut. 3rd pl. | ovantō | ovantor |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | ovāre | ovārī |
| perfect infinitive | ovāvisse ovāsse | ovātum esse |
| future infinitive | ovātūrum esse | ovātum īrī |
| present participle | ovāns ovante, ovantem, ovantēs, ovantī, ovantia, ovantibus, ovantis, ovantīs, ovantium | — |
| perfect participle | — | ovātus ovāta, ovātā, ovātae, ovātam, ovātārum, ovātās, ovātī, ovātōrum, ovātōs |
| future participle | ovātūrus ovātūra, ovātūrā, ovātūrae, ovātūram, ovātūrārum, ovātūrās, ovātūre, ovātūrī, ovātūrīs, ovātūrō, ovātūrōrum, ovātūrōs, ovātūrum | ovandus ovanda, ovandā, ovandae, ovandam, ovandārum, ovandās, ovande, ovandīs, ovandōrum, ovandōs |
gerundovandī, ovandō, ovandumsupineovātum, ovātū
ŏvo, ātum (
I. first pers. pres. indic. and perf. forms not in use:
ovet, Stat. Sil. 4, 1, 8: ovaret, id. Th. 1, 153: ovandi, Suet. Claud. 1; Gell. 5, 6: ovaturus, Sol. 45), 1, v. defect. n. [cf. Sanscr. root u-, avate, to roar; Gr. αὔω, ἀϝυω, to shout], to exult, rejoice. I. In gen. (mostly poet.):
ovantes Horatium accipiunt, Liv. 1, 25: laetus ovat nunc laude virum, Val. Fl. 4, 342.—Of inanim. subjects: currus ovantes, Prop. 3, 7 (4, 8), 53: ovat Africus, rages, Val. Fl. 2, 506.—II. In partic., to celebrate or keep an ovation, to triumph in an ovation (v. ovatio;
freq. and class.): ovantem in Capitolium ascendere, Cic. de Or. 2, 47, 195: ovans urbem ingrederetur, Liv. 5, 31: ovans triumphavit, made his triumphal entry on foot, Vell. 2, 96, 3; Suet. Tib. 9: ovatum aurum, brought in in triumph, taken as spoil, Pers. 2, 55. —Hence, P. a.: ŏvans, antis, exulting, joyful, triumphant: socii comitentur ovantes, Verg. G. 1, 346; cf.: ovantes gutture corvi, i. e. singing, uttering exultant cries, id. ib. 1, 423; id. A. 3, 189; 4, 543.—Transf., of things: prosequar et currus utroque ab litore ovantes, Prop. 3, 9 (4, 8), 53: lyra, Stat. S. 1, 2, 249: patria, Juv. 8, 28.—Hence, ŏvanter, adv., exultingly (post-class.): ovanter accurrit, Tert. adv. Val. 28.Charlton Lewis's shorter dictionary for students: the same scholarship in plain, modern definitions.
ovō —, —, āre,
to exult, rejoice: Quo nunc Turnus ovat spolio potitus, V.: ovantes Horatium accipiunt, L.: successu caedis ovans, O.—To receive an ovation, triumph: me ovantem in Capitolium ferre: ovans urbem ingredi, L.
Origins
Onomatopoeic. Compare Ancient Greek εὐάζω (euázō). Plutarch, in the life of Marcellus, claims that the name derives from celebration involving sacrifice of a sheep.
In English words that came into English from ovō
- ovationovātiōnem
- ovantovans