What does ōrdītus mean in Latin?

ōrdītus, a adjective, means “begun; undertaken”.

How do you pronounce ōrdītus?

In classical Latin, [oːrˈdiː.tʊs]; in ecclesiastical (church) Latin, [orˈdiː.tus].

adjectivefirst/second-declension adjective

ōrdītus (feminine ōrdīta, neuter ōrdītum)

Classical[oːrˈdiː.tʊs]Ecclesiastical[orˈdiː.tus]

singular
form	masculine	feminine	neuter
nominative	ōrdītus	ōrdīta	ōrdītum
genitive	ōrdītī	ōrdītae	ōrdītī
dative	ōrdītō	ōrdītae	ōrdītō
accusative	ōrdītum	ōrdītam	ōrdītum
ablative	ōrdītō	ōrdītā	ōrdītō
vocative	ōrdīte	ōrdīta	ōrdītum

plural
form	masculine	feminine	neuter
nominative	ōrdītī	ōrdītae	ōrdīta
genitive	ōrdītōrum	ōrdītārum	ōrdītōrum
dative	ōrdītīs	ōrdītīs	ōrdītīs
accusative	ōrdītōs	ōrdītās	ōrdīta
ablative	ōrdītīs	ōrdītīs	ōrdītīs
vocative	ōrdītī	ōrdītae	ōrdīta

ordītus, a, um, Part., from ordior.

Perfect passive participle of ordior (“begin”).