verbfirst conjugation, deponent
nepōtor
nepōtor (present infinitive nepōtārī, perfect active nepōtātus sum)
Classical[nɛˈpoː.tɔr]Ecclesiastical[neˈpɔː.tor]
Meaning
- deponentto be prodigal, profuse, extravagant
c. 160 CE – c. 225 CE, Tertullianus, Apologeticus 46
- deponentto throw away, squander
c. 59 CE, Seneca Minor, De Beneficiis 1.15.3
Conjugation conjugation 1 deponent
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | nepōtor | nepōtābar | nepōtābor | — | — | — |
| 2nd sg. | nepōtāris nepōtāre | nepōtābāris nepōtābāre | nepōtāberis nepōtābere | — | — | — |
| 3rd sg. | nepōtātur | nepōtābātur | nepōtābitur | — | — | — |
| 1st pl. | nepōtāmur | nepōtābāmur | nepōtābimur | — | — | — |
| 2nd pl. | nepōtāminī | nepōtābāminī | nepōtābiminī | — | — | — |
| 3rd pl. | nepōtantur | nepōtābantur | nepōtābuntur | — | — | — |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | nepōter | nepōtārer | — | — |
| 2nd sg. | nepōtēris nepōtēre | nepōtārēris nepōtārēre | — | — |
| 3rd sg. | nepōtētur | nepōtārētur | — | — |
| 1st pl. | nepōtēmur | nepōtārēmur | — | — |
| 2nd pl. | nepōtēminī | nepōtārēminī | — | — |
| 3rd pl. | nepōtentur | nepōtārentur | — | — |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | nepōtāre | — |
| pres. 2nd pl. | nepōtāminī | — |
| fut. 2nd sg. | nepōtātor | — |
| fut. 3rd sg. | nepōtātor | — |
| fut. 3rd pl. | nepōtantor | — |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | nepōtārī | — |
| perfect infinitive | nepōtātum esse | — |
| future infinitive | nepōtātūrum esse | — |
| present participle | nepōtāns | — |
| perfect participle | nepōtātus nepōtāta, nepōtātā, nepōtātae, nepōtātam, nepōtātārum, nepōtātās, nepōtāte, nepōtātī, nepōtātīs, nepōtātō, nepōtātōrum, nepōtātōs | — |
| future participle | nepōtātūrus nepōtātūra, nepōtātūrā, nepōtātūrae, nepōtātūram, nepōtātūrārum, nepōtātūrās, nepōtātūre, nepōtātūrī, nepōtātūrīs, nepōtātūrō, nepōtātūrōrum, nepōtātūrōs, nepōtātūrum | nepōtandus nepōtanda, nepōtandā, nepōtandae, nepōtandam, nepōtandārum, nepōtandās, nepōtande, nepōtandīs, nepōtandōrum, nepōtandōs |
gerundnepōtandī, nepōtandō, nepōtandumsupinenepōtātum, nepōtātū
nĕpōtor, ātus, 1, v. dep. 1. nepos, C.,
I. to be prodigal, profuse, extravagant.
I. Lit.:
Aristippus in purpurā nepotatur, Tert. Apol. 46 fin.—Origins
From nepōs (“grandson; a spendthrift, prodigal”).