What does intāminātus mean in Latin?

intāminātus, a adjective, means “unsullied, undefiled”.

How do you pronounce intāminātus?

In classical Latin, [ɪn.taː.mɪˈnaː.tʊs]; in ecclesiastical (church) Latin, [in.ta.miˈnaː.tus].

Proto-Indo-European *né → Proto-Indo-European *n̥- → Proto-Italic *n̥- → Latin intāminātus.

adjectivefirst/second-declension adjective

intāminātus (feminine intāmināta, neuter intāminātum)

Classical[ɪn.taː.mɪˈnaː.tʊs]Ecclesiastical[in.ta.miˈnaː.tus]

singular
form	masculine	feminine	neuter
nominative	intāminātus	intāmināta	intāminātum
genitive	intāminātī	intāminātae	intāminātī
dative	intāminātō	intāminātae	intāminātō
accusative	intāminātum	intāminātam	intāminātum
ablative	intāminātō	intāminātā	intāminātō
vocative	intāmināte	intāmināta	intāminātum

plural
form	masculine	feminine	neuter
nominative	intāminātī	intāminātae	intāmināta
genitive	intāminātōrum	intāminātārum	intāminātōrum
dative	intāminātīs	intāminātīs	intāminātīs
accusative	intāminātōs	intāminātās	intāmināta
ablative	intāminātīs	intāminātīs	intāminātīs
vocative	intāminātī	intāminātae	intāmināta

intāmĭnātus, a, um, adj. 2. in-tamino; whence contamino,

I. unsullied, undefiled: virtus Intaminatis fulget honoribus, Hor. C. 3, 2, 18; Tert. Cor. Milit. 15 init.

Latin (con)tāminātus Latin intāminātus From in- + (con)tāminātus (“touched, contaminated”).