What does ingrātificus mean in Latin?

ingrātificus, a adjective, means “unthankful, ungrateful”.

How do you pronounce ingrātificus?

In classical Latin, [ɪŋ.ɡraːˈtɪ.fɪ.kʊs]; in ecclesiastical (church) Latin, [iŋ.ɡraˈtiː.fi.kus].

Proto-Indo-European *né → Proto-Indo-European *n̥- → Proto-Italic *n̥- → Latin ingrātificus.

adjectivefirst/second-declension adjective

ingrātificus (feminine ingrātifica, neuter ingrātificum)

Classical[ɪŋ.ɡraːˈtɪ.fɪ.kʊs]Ecclesiastical[iŋ.ɡraˈtiː.fi.kus]

singular
form	masculine	feminine	neuter
nominative	ingrātificus	ingrātifica	ingrātificum
genitive	ingrātificī	ingrātificae	ingrātificī
dative	ingrātificō	ingrātificae	ingrātificō
accusative	ingrātificum	ingrātificam	ingrātificum
ablative	ingrātificō	ingrātificā	ingrātificō
vocative	ingrātifice	ingrātifica	ingrātificum

plural
form	masculine	feminine	neuter
nominative	ingrātificī	ingrātificae	ingrātifica
genitive	ingrātificōrum	ingrātificārum	ingrātificōrum
dative	ingrātificīs	ingrātificīs	ingrātificīs
accusative	ingrātificōs	ingrātificās	ingrātifica
ablative	ingrātificīs	ingrātificīs	ingrātificīs
vocative	ingrātificī	ingrātificae	ingrātifica

ingrātĭfĭcus, a, um, adj. ingratusfacio,

I. unthankful, ungrateful: Argivi, Att. ap. Cic. Sest. 57, 122 (Trag. Rel. v. 364 Rib.).

Latin grātificus Latin ingrātificus From in- + grātificus.