LATIN DICTIONARYLexicon Latīnum
adjectivefirst/second-declension adjective

īnfortūnātus

īnfortūnātus (feminine īnfortūnāta, neuter īnfortūnātum)
Classical[ĩː.fɔr.tuːˈnaː.tʊs]Ecclesiastical[iɱ.for.tuˈnaː.tus]

Meaning

  1. adjectiveunfortunate

Declension

singular
formmasculinefeminineneuter
nominativeīnfortūnātusīnfortūnātaīnfortūnātum
genitiveīnfortūnātīīnfortūnātaeīnfortūnātī
dativeīnfortūnātōīnfortūnātaeīnfortūnātō
accusativeīnfortūnātumīnfortūnātamīnfortūnātum
ablativeīnfortūnātōīnfortūnātāīnfortūnātō
vocativeīnfortūnāteīnfortūnātaīnfortūnātum
plural
formmasculinefeminineneuter
nominativeīnfortūnātīīnfortūnātaeīnfortūnāta
genitiveīnfortūnātōrumīnfortūnātārumīnfortūnātōrum
dativeīnfortūnātīsīnfortūnātīsīnfortūnātīs
accusativeīnfortūnātōsīnfortūnātāsīnfortūnāta
ablativeīnfortūnātīsīnfortūnātīsīnfortūnātīs
vocativeīnfortūnātīīnfortūnātaeīnfortūnāta

in-fortūnātus, a, um, adj.,
I. unfortunate (class.): o infortunatum senem, Ter. Eun 2, 3, 7: nihil me infortunatius, Cic. Att. 2, 24, 4: infortunatissimus maritus, App. M. 4, p. 154, 37.

Origins

From in- + fortūnātus (“fortunate”), perfect passive participle of fortūnō (“make prosperous”).

Quick answers

What does īnfortūnātus mean in Latin?
īnfortūnātus, a adjective, means “unfortunate”.
How do you pronounce īnfortūnātus?
In classical Latin, [ĩː.fɔr.tuːˈnaː.tʊs]; in ecclesiastical (church) Latin, [iɱ.for.tuˈnaː.tus].