What does indēclīnātus mean in Latin?

indēclīnātus, a adjective, means “unchanged, constant”.

How do you pronounce indēclīnātus?

In classical Latin, [ɪn.deː.kliːˈnaː.tʊs]; in ecclesiastical (church) Latin, [in.de.kliˈnaː.tus].

adjectivefirst/second-declension adjective

indēclīnātus (feminine indēclīnāta, neuter indēclīnātum)

Classical[ɪn.deː.kliːˈnaː.tʊs]Ecclesiastical[in.de.kliˈnaː.tus]

singular
form	masculine	feminine	neuter
nominative	indēclīnātus	indēclīnāta	indēclīnātum
genitive	indēclīnātī	indēclīnātae	indēclīnātī
dative	indēclīnātō	indēclīnātae	indēclīnātō
accusative	indēclīnātum	indēclīnātam	indēclīnātum
ablative	indēclīnātō	indēclīnātā	indēclīnātō
vocative	indēclīnāte	indēclīnāta	indēclīnātum

plural
form	masculine	feminine	neuter
nominative	indēclīnātī	indēclīnātae	indēclīnāta
genitive	indēclīnātōrum	indēclīnātārum	indēclīnātōrum
dative	indēclīnātīs	indēclīnātīs	indēclīnātīs
accusative	indēclīnātōs	indēclīnātās	indēclīnāta
ablative	indēclīnātīs	indēclīnātīs	indēclīnātīs
vocative	indēclīnātī	indēclīnātae	indēclīnāta

in-dēclīnātus, a, um, adj.,

I. unchanged, constant (Ovidian). Of persons: qui perstas indeclinatus amico, Ov. P. 4, 10, 83.— Of things: amicitia, Ov. Tr. 4, 5, 24.

From in- (“un-”) + dēclīnātus (“deviated”), from the perfect passive participle of dēclīnō (“to deviate, bend”).