verbfirst conjugation
incrīminō
incrīminō (present infinitive incrīmināre, perfect active incrīmināvī, supine incrīminātum)
Classical[ɪŋˈkriː.mɪ.noː]Ecclesiastical[iŋˈkriː.mi.no]
Meaning
- Medieval Latintransitiveto incriminate (to accuse or bring criminal charges against)
Conjugation conjugation 1
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | incrīminō | incrīminābam | incrīminābō | incrīmināvī | incrīmināveram | incrīmināverō |
| 2nd sg. | incrīminās | incrīminābās | incrīminābis | incrīmināvistī | incrīmināverās | incrīmināveris |
| 3rd sg. | incrīminat | incrīminābat | incrīminābit | incrīmināvit | incrīmināverat | incrīmināverit |
| 1st pl. | incrīmināmus | incrīminābāmus | incrīminābimus | incrīmināvimus | incrīmināverāmus | incrīmināverimus |
| 2nd pl. | incrīminātis | incrīminābātis | incrīminābitis | incrīmināvistis | incrīmināverātis | incrīmināveritis |
| 3rd pl. | incrīminant | incrīminābant | incrīminābunt | incrīmināvērunt incrīmināvēre | incrīmināverant | incrīmināverint |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | incrīminem | incrīminārem | incrīmināverim | incrīmināvissem |
| 2nd sg. | incrīminēs | incrīminārēs | incrīmināverīs | incrīmināvissēs |
| 3rd sg. | incrīminet | incrīmināret | incrīmināverit | incrīmināvisset |
| 1st pl. | incrīminēmus | incrīminārēmus | incrīmināverīmus | incrīmināvissēmus |
| 2nd pl. | incrīminētis | incrīminārētis | incrīmināverītis | incrīmināvissētis |
| 3rd pl. | incrīminent | incrīminārent | incrīmināverint | incrīmināvissent |
passive indicative
| form | present | imperfect | future |
|---|---|---|---|
| 1st sg. | incrīminor | incrīminābar | incrīminābor |
| 2nd sg. | incrīmināris incrīmināre | incrīminābāris incrīminābāre | incrīmināberis incrīminābere |
| 3rd sg. | incrīminātur | incrīminābātur | incrīminābitur |
| 1st pl. | incrīmināmur | incrīminābāmur | incrīminābimur |
| 2nd pl. | incrīmināminī | incrīminābāminī | incrīminābiminī |
| 3rd pl. | incrīminantur | incrīminābantur | incrīminābuntur |
passive subjunctive
| form | present | imperfect |
|---|---|---|
| 1st sg. | incrīminer | incrīminārer |
| 2nd sg. | incrīminēris incrīminēre | incrīminārēris incrīminārēre |
| 3rd sg. | incrīminētur | incrīminārētur |
| 1st pl. | incrīminēmur | incrīminārēmur |
| 2nd pl. | incrīminēminī | incrīminārēminī |
| 3rd pl. | incrīminentur | incrīminārentur |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | incrīminā | incrīmināre |
| pres. 2nd pl. | incrīmināte | incrīmināminī |
| fut. 2nd sg. | incrīminātō | incrīminātor |
| fut. 3rd sg. | incrīminātō | incrīminātor |
| fut. 2nd pl. | incrīminātōte | — |
| fut. 3rd pl. | incrīminantō | incrīminantor |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | incrīmināre | incrīminārī |
| perfect infinitive | incrīmināvisse | incrīminātum esse |
| future infinitive | incrīminātūrum esse | incrīminātum īrī |
| present participle | incrīmināns | — |
| perfect participle | — | incrīminātus incrīmināta, incrīminātā, incrīminātae, incrīminātam, incrīminātārum, incrīminātās, incrīminātī, incrīminātōrum, incrīminātōs |
| future participle | incrīminātūrus incrīminātūra, incrīminātūrā, incrīminātūrae, incrīminātūram, incrīminātūrārum, incrīminātūrās, incrīminātūre, incrīminātūrī, incrīminātūrīs, incrīminātūrō, incrīminātūrōrum, incrīminātūrōs, incrīminātūrum | incrīminandus |
gerundincrīminandī, incrīminandō, incrīminandumsupineincrīminātum, incrīminātū
Origins
From in- + crīminō.
Descendants
- Catalanincriminar
- Englishincriminate
- Italianincriminàre
- Portugueseincriminar
- Spanishincriminar
In English words that came into English from incrīminō
- incriminateincrīminātus
- incriminationincriminatus