verbfirst conjugation
ērū̆ctō
ērū̆ctō (present infinitive ērū̆ctāre, perfect active ērū̆ctāvī, supine ērū̆ctātum)
Classical[eːˈruːk.toː]Ecclesiastical[eˈruk.to]
Meaning
- to belch or vomit
- to emit (violently), utter, rave
...qui mihi accubantes in conviviis conplexi mulieres inpudicas vino languidi, conferti cibo, sertis redimiti, unguentis obliti, debilitati stupris eructant sermonibus suis caedem bonorum atque urbis incendia.
...who lounging at parties with strange women, lazy with wine, stuffed with food, begarlanded, oblivious with perfume, enfeebled by debauchery, belch forth in speeches of the blood of good people and of the city in flames.Cicero, 'In Catilinam', 2.10
Conjugation conjugation 1
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | ērū̆ctō | ērū̆ctābam | ērū̆ctābō | ērū̆ctāvī | ērū̆ctāveram | ērū̆ctāverō ēructārō |
| 2nd sg. | ērū̆ctās | ērū̆ctābās | ērū̆ctābis | ērū̆ctāvistī ēructāstī | ērū̆ctāverās ēructārās | ērū̆ctāveris |
| 3rd sg. | ērū̆ctat | ērū̆ctābat | ērū̆ctābit | ērū̆ctāvit | ērū̆ctāverat ēructārat | ērū̆ctāverit ēructārit |
| 1st pl. | ērū̆ctāmus | ērū̆ctābāmus | ērū̆ctābimus | ērū̆ctāvimus | ērū̆ctāverāmus | ērū̆ctāverimus ēructārimus |
| 2nd pl. | ērū̆ctātis | ērū̆ctābātis | ērū̆ctābitis | ērū̆ctāvistis ēructāstis | ērū̆ctāverātis ēructārātis | ērū̆ctāveritis ēructāritis |
| 3rd pl. | ērū̆ctant | ērū̆ctābant | ērū̆ctābunt | ērū̆ctāvērunt ērū̆ctāvēre, ēructārunt | ērū̆ctāverant ēructārant | ērū̆ctāverint ēructārint |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | ērū̆ctem | ērū̆ctārem | ērū̆ctāverim ēructārim | ērū̆ctāvissem ēructāssem |
| 2nd sg. | ērū̆ctēs | ērū̆ctārēs | ērū̆ctāverīs | ērū̆ctāvissēs ēructāssēs |
| 3rd sg. | ērū̆ctet | ērū̆ctāret | ērū̆ctāverit ēructārit | ērū̆ctāvisset ēructāsset |
| 1st pl. | ērū̆ctēmus | ērū̆ctārēmus | ērū̆ctāverīmus ēructārīmus | ērū̆ctāvissēmus ēructāssēmus |
| 2nd pl. | ērū̆ctētis | ērū̆ctārētis | ērū̆ctāverītis ēructārītis | ērū̆ctāvissētis ēructāssētis |
| 3rd pl. | ērū̆ctent | ērū̆ctārent | ērū̆ctāverint ēructārint | ērū̆ctāvissent ēructāssent |
passive indicative
| form | present | imperfect | future |
|---|---|---|---|
| 1st sg. | ērū̆ctor | ērū̆ctābar | ērū̆ctābor |
| 2nd sg. | ērū̆ctāris ērū̆ctāre | ērū̆ctābāris ērū̆ctābāre | ērū̆ctāberis ērū̆ctābere |
| 3rd sg. | ērū̆ctātur | ērū̆ctābātur | ērū̆ctābitur |
| 1st pl. | ērū̆ctāmur | ērū̆ctābāmur | ērū̆ctābimur |
| 2nd pl. | ērū̆ctāminī | ērū̆ctābāminī | ērū̆ctābiminī |
| 3rd pl. | ērū̆ctantur | ērū̆ctābantur | ērū̆ctābuntur |
passive subjunctive
| form | present | imperfect |
|---|---|---|
| 1st sg. | ērū̆cter | ērū̆ctārer |
| 2nd sg. | ērū̆ctēris ērū̆ctēre | ērū̆ctārēris ērū̆ctārēre |
| 3rd sg. | ērū̆ctētur | ērū̆ctārētur |
| 1st pl. | ērū̆ctēmur | ērū̆ctārēmur |
| 2nd pl. | ērū̆ctēminī | ērū̆ctārēminī |
| 3rd pl. | ērū̆ctentur | ērū̆ctārentur |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | ērū̆ctā | ērū̆ctāre |
| pres. 2nd pl. | ērū̆ctāte | ērū̆ctāminī |
| fut. 2nd sg. | ērū̆ctātō | ērū̆ctātor |
| fut. 3rd sg. | ērū̆ctātō | ērū̆ctātor |
| fut. 2nd pl. | ērū̆ctātōte | — |
| fut. 3rd pl. | ērū̆ctantō | ērū̆ctantor |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | ērū̆ctāre | ērū̆ctārī |
| perfect infinitive | ērū̆ctāvisse ēructāsse | ērū̆ctātum esse |
| future infinitive | ērū̆ctātūrum esse | ērū̆ctātum īrī |
| present participle | ērū̆ctāns | — |
| perfect participle | — | ērū̆ctātus ērūctāta, ērūctātā, ērūctātae, ērūctātam, ērūctātārum, ērūctātās, ērūctātī, ērūctātōrum, ērūctātōs |
| future participle | ērū̆ctātūrus ērūctātūra, ērūctātūrā, ērūctātūrae, ērūctātūram, ērūctātūrārum, ērūctātūrās, ērūctātūre, ērūctātūrī, ērūctātūrīs, ērūctātūrō, ērūctātūrōrum, ērūctātūrōs, ērūctātūrum | ērū̆ctandus ērūctanda, ērūctandā, ērūctandae, ērūctandam, ērūctandārum, ērūctandās, ērūctande, ērūctandīs, ērūctandōrum, ērūctandōs |
gerundērū̆ctandī, ērū̆ctandō, ērū̆ctandumsupineērū̆ctātum, ērū̆ctātū
ē-ructo, āre, v. a.
I. To belch or vomit forth, to throw up (rare but class.).
A. Prop.:
unde tu nos turpissime eructando ejecisti, Cic. Pis. 6, 13: saniem eructans, Verg. A. 3, 632; cf. Col. 8, 8, 10.—II. Ingen., to cast forth, emit, exhale:
Tartarus horriferos eructans faucibus aestus, Lucr. 3, 1012: aquam, Varr. R. R. 3, 14, 2: odorem, id. ib. 1, 4, 4: noxium virus, Col. 1, 5, 6: harenam, Verg. A. 6, 297: flammas, vaporem, fumum, Just. 4, 1, 4.—B. Esp., to utter (eccl. Lat.):
abscondita, Vulg. Matt. 13, 35; id. Psa. 44, 2; August. Civ. D. 18, 32; cf. Lact. 4, 8, 14.Charlton Lewis's shorter dictionary for students: the same scholarship in plain, modern definitions.
ē-rūctō —, āre,
to belch forth, vomit, throw up: saniem, V.: gurges Cocyto eructat harenam, V. — Fig.: sermonibus suis caedem bonorum, make drunken threats of.
Origins
From rū̆ctō, or from ērūgō as its frequentative, both from the same root.
Borrowings
- Frenchéructer
- Englisheruct
- Englisheructate
- Portugueseeructar
- Spanisheructar
- Romanianeructa
- Galicianeructar
Italo-Romance
- Italianeruttare
- Sicilianarrutari
Ibero-Romance
- Portuguesearrotar
- Asturianrutiarfrom Old Leonese *rutar
- Asturianrutarfrom Old Leonese *rutar
- Asturianrultarfrom Old Leonese *rutar
- Leonesearutarfrom Old Leonese *rutar
- Leoneserutiarfrom Old Leonese *rutar
- Leoneserutarfrom Old Leonese *rutar
- Leoneseirutarfrom Old Leonese *rutar
- Galicianarrotar
- Galicianarruitar
In English words that came into English from ērū̆ctō
- eructērū̆ctō
- eructateēructātus