What does ēmendīcō mean in Latin?

ēmendīcō, a verb, means “to beg, solicit (obtain by begging)”.

What are the principal parts of ēmendīcō?

ēmendīcō, ēmendīcāre, ēmendīcāvī, ēmendīcātum (first conjugation).

In classical Latin, [eː.mɛnˈdiː.koː]; in ecclesiastical (church) Latin, [e.menˈdiː.ko].

Proto-Indo-European *h₁éǵʰs → Proto-Italic *eks → Latin ēmendīcō.

verbfirst conjugation

ēmendīcō (present infinitive ēmendīcāre, perfect active ēmendīcāvī, supine ēmendīcātum)

Classical[eː.mɛnˈdiː.koː]Ecclesiastical[e.menˈdiː.ko]

active indicative
form	present	imperfect	future	perfect	pluperfect	fut. perfect
1st sg.	ēmendīcō	ēmendīcābam	ēmendīcābō	ēmendīcāvī	ēmendīcāveram	ēmendīcāverō ēmendīcārō
2nd sg.	ēmendīcās	ēmendīcābās	ēmendīcābis	ēmendīcāvistī ēmendīcāstī	ēmendīcāverās ēmendīcārās	ēmendīcāveris
3rd sg.	ēmendīcat	ēmendīcābat	ēmendīcābit	ēmendīcāvit	ēmendīcāverat ēmendīcārat	ēmendīcāverit ēmendīcārit
1st pl.	ēmendīcāmus	ēmendīcābāmus	ēmendīcābimus	ēmendīcāvimus	ēmendīcāverāmus	ēmendīcāverimus ēmendīcārimus
2nd pl.	ēmendīcātis	ēmendīcābātis	ēmendīcābitis	ēmendīcāvistis ēmendīcāstis	ēmendīcāverātis ēmendīcārātis	ēmendīcāveritis ēmendīcāritis
3rd pl.	ēmendīcant	ēmendīcābant	ēmendīcābunt	ēmendīcāvērunt ēmendīcāvēre, ēmendīcārunt	ēmendīcāverant ēmendīcārant	ēmendīcāverint ēmendīcārint

active subjunctive

active subjunctive
form	present	imperfect	perfect	pluperfect
1st sg.	ēmendīcem	ēmendīcārem	ēmendīcāverim ēmendīcārim	ēmendīcāvissem ēmendīcāssem
2nd sg.	ēmendīcēs	ēmendīcārēs	ēmendīcāverīs	ēmendīcāvissēs ēmendīcāssēs
3rd sg.	ēmendīcet	ēmendīcāret	ēmendīcāverit ēmendīcārit	ēmendīcāvisset ēmendīcāsset
1st pl.	ēmendīcēmus	ēmendīcārēmus	ēmendīcāverīmus ēmendīcārīmus	ēmendīcāvissēmus ēmendīcāssēmus
2nd pl.	ēmendīcētis	ēmendīcārētis	ēmendīcāverītis ēmendīcārītis	ēmendīcāvissētis ēmendīcāssētis
3rd pl.	ēmendīcent	ēmendīcārent	ēmendīcāverint ēmendīcārint	ēmendīcāvissent ēmendīcāssent

passive indicative

passive indicative
form	present	imperfect	future
1st sg.	ēmendīcor	ēmendīcābar	ēmendīcābor
2nd sg.	ēmendīcāris ēmendīcāre	ēmendīcābāris ēmendīcābāre	ēmendīcāberis ēmendīcābere
3rd sg.	ēmendīcātur	ēmendīcābātur	ēmendīcābitur
1st pl.	ēmendīcāmur	ēmendīcābāmur	ēmendīcābimur
2nd pl.	ēmendīcāminī	ēmendīcābāminī	ēmendīcābiminī
3rd pl.	ēmendīcantur	ēmendīcābantur	ēmendīcābuntur

passive subjunctive

passive subjunctive
form	present	imperfect
1st sg.	ēmendīcer	ēmendīcārer
2nd sg.	ēmendīcēris ēmendīcēre	ēmendīcārēris ēmendīcārēre
3rd sg.	ēmendīcētur	ēmendīcārētur
1st pl.	ēmendīcēmur	ēmendīcārēmur
2nd pl.	ēmendīcēminī	ēmendīcārēminī
3rd pl.	ēmendīcentur	ēmendīcārentur

imperative

infinitives & participles

infinitives & participles
form	active	passive
present infinitive	ēmendīcāre	ēmendīcārī
perfect infinitive	ēmendīcāvisse ēmendīcāsse	ēmendīcātum esse
future infinitive	ēmendīcātūrum esse	ēmendīcātum īrī
present participle	ēmendīcāns	—
perfect participle	—	ēmendīcātus ēmendīcāta, ēmendīcātā, ēmendīcātae, ēmendīcātam, ēmendīcātārum, ēmendīcātās, ēmendīcātī, ēmendīcātōrum, ēmendīcātōs
future participle	ēmendīcātūrus ēmendīcātūra, ēmendīcātūrā, ēmendīcātūrae, ēmendīcātūram, ēmendīcātūrārum, ēmendīcātūrās, ēmendīcātūre, ēmendīcātūrī, ēmendīcātūrīs, ēmendīcātūrō, ēmendīcātūrōrum, ēmendīcātūrōs, ēmendīcātūrum	ēmendīcandus ēmendīcanda, ēmendīcandā, ēmendīcandae, ēmendīcandam, ēmendīcandārum, ēmendīcandās, ēmendīcande, ēmendīcandīs, ēmendīcandōrum, ēmendīcandōs

gerundēmendīcandī, ēmendīcandō, ēmendīcandumsupineēmendīcātum, ēmendīcātū

ē-mendīco, no

I. perf., ātum, 1, v. a., to obtain by begging (post-Aug.): stipem a populo, Suet. Aug. 91 fin.: pecunias, id. Caes. 54; Cod. Th. 9, 2, 14 al.

Latin ex- Latin mendīcō Latin ēmendīcō From ex- + mendīcō.