verbfirst conjugation
ēmancipō
ēmancipō (present infinitive ēmancipāre, perfect active ēmancipāvī, supine ēmancipātum)
Classical[eːˈmaŋ.kɪ.poː]Ecclesiastical[eˈman̠ʲ.t͡ʃi.po]
Meaning
- to emancipate
- to alienate
Conjugation conjugation 1
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | ēmancipō | ēmancipābam | ēmancipābō | ēmancipāvī | ēmancipāveram | ēmancipāverō ēmancipārō |
| 2nd sg. | ēmancipās | ēmancipābās | ēmancipābis | ēmancipāvistī ēmancipāstī | ēmancipāverās ēmancipārās | ēmancipāveris |
| 3rd sg. | ēmancipat | ēmancipābat | ēmancipābit | ēmancipāvit | ēmancipāverat ēmancipārat | ēmancipāverit ēmancipārit |
| 1st pl. | ēmancipāmus | ēmancipābāmus | ēmancipābimus | ēmancipāvimus | ēmancipāverāmus | ēmancipāverimus ēmancipārimus |
| 2nd pl. | ēmancipātis | ēmancipābātis | ēmancipābitis | ēmancipāvistis ēmancipāstis | ēmancipāverātis ēmancipārātis | ēmancipāveritis ēmancipāritis |
| 3rd pl. | ēmancipant | ēmancipābant | ēmancipābunt | ēmancipāvērunt ēmancipāvēre, ēmancipārunt | ēmancipāverant ēmancipārant | ēmancipāverint ēmancipārint |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | ēmancipem | ēmancipārem | ēmancipāverim ēmancipārim | ēmancipāvissem ēmancipāssem |
| 2nd sg. | ēmancipēs | ēmancipārēs | ēmancipāverīs | ēmancipāvissēs ēmancipāssēs |
| 3rd sg. | ēmancipet | ēmancipāret | ēmancipāverit ēmancipārit | ēmancipāvisset ēmancipāsset |
| 1st pl. | ēmancipēmus | ēmancipārēmus | ēmancipāverīmus ēmancipārīmus | ēmancipāvissēmus ēmancipāssēmus |
| 2nd pl. | ēmancipētis | ēmancipārētis | ēmancipāverītis ēmancipārītis | ēmancipāvissētis ēmancipāssētis |
| 3rd pl. | ēmancipent | ēmancipārent | ēmancipāverint ēmancipārint | ēmancipāvissent ēmancipāssent |
passive indicative
| form | present | imperfect | future |
|---|---|---|---|
| 1st sg. | ēmancipor | ēmancipābar | ēmancipābor |
| 2nd sg. | ēmancipāris ēmancipāre | ēmancipābāris ēmancipābāre | ēmancipāberis ēmancipābere |
| 3rd sg. | ēmancipātur | ēmancipābātur | ēmancipābitur |
| 1st pl. | ēmancipāmur | ēmancipābāmur | ēmancipābimur |
| 2nd pl. | ēmancipāminī | ēmancipābāminī | ēmancipābiminī |
| 3rd pl. | ēmancipantur | ēmancipābantur | ēmancipābuntur |
passive subjunctive
| form | present | imperfect |
|---|---|---|
| 1st sg. | ēmanciper | ēmancipārer |
| 2nd sg. | ēmancipēris ēmancipēre | ēmancipārēris ēmancipārēre |
| 3rd sg. | ēmancipētur | ēmancipārētur |
| 1st pl. | ēmancipēmur | ēmancipārēmur |
| 2nd pl. | ēmancipēminī | ēmancipārēminī |
| 3rd pl. | ēmancipentur | ēmancipārentur |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | ēmancipā | ēmancipāre |
| pres. 2nd pl. | ēmancipāte | ēmancipāminī |
| fut. 2nd sg. | ēmancipātō | ēmancipātor |
| fut. 3rd sg. | ēmancipātō | ēmancipātor |
| fut. 2nd pl. | ēmancipātōte | — |
| fut. 3rd pl. | ēmancipantō | ēmancipantor |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | ēmancipāre | ēmancipārī |
| perfect infinitive | ēmancipāvisse ēmancipāsse | ēmancipātum esse |
| future infinitive | ēmancipātūrum esse | ēmancipātum īrī |
| present participle | ēmancipāns | — |
| perfect participle | — | ēmancipātus ēmancipāta, ēmancipātā, ēmancipātae, ēmancipātam, ēmancipātārum, ēmancipātās, ēmancipātī, ēmancipātōrum, ēmancipātōs |
| future participle | ēmancipātūrus ēmancipātūra, ēmancipātūrā, ēmancipātūrae, ēmancipātūram, ēmancipātūrārum, ēmancipātūrās, ēmancipātūre, ēmancipātūrī, ēmancipātūrīs, ēmancipātūrō, ēmancipātūrōrum, ēmancipātūrōs, ēmancipātūrum | ēmancipandus ēmancipanda, ēmancipandā, ēmancipandae, ēmancipandam, ēmancipandārum, ēmancipandās, ēmancipande, ēmancipandīs, ēmancipandōrum, ēmancipandōs |
gerundēmancipandī, ēmancipandō, ēmancipandumsupineēmancipātum, ēmancipātū
ē-mancĭpo (ēmancŭpo), āvi, ātum, 1, v. a.—Jurid. t. t.
I. In the strict sense, to put out of the hand and power of the paterfamilias; to declare free and independent, to emancipate a son from the patria potestas by the thrice-repeated act of mancipatio and manumissio, Dig. 1, 132 sq.; Ulp. Fragm. 10, 1; Just. Inst. 1, 12, § 6; Liv. 7, 16; Plin. Ep. 4, 2, 2 et saep.; cf. Sandars, Just. Inst. introd. p. 37 sq.—
II. In a wider sense, to give from under one's own power or authority into that of another.
A. Prop.:
filium in adoptionem, Cic. Fin. 1, 7, 24; cf. Plin. Ep. 8, 18, 4, and Paul. ex Fest. p. 77, 6 Müll.: agrum, Suet. Oth. 4; cf.: praedia paterna, Quint. 6, 3, 44.—B. Transf. beyond the jurid. sphere, to give up, surrender, sell:
mulier, tibi me emancupo: tuus sum, Plaut. Bacch. 1, 1, 59; cf. Hor. Epod. 9, 12: (senectus) si jus suum retinet, si nemini emancipata est, Cic. de Sen. 11, 38; cf.: venditus atque emancipatus tribunatus, id. Phil. 2, 21, 51.Charlton Lewis's shorter dictionary for students: the same scholarship in plain, modern definitions.
ē-mancipō or ēmancupō āvī, ātus, āre,
to put out of the paternal authority, declare free, emancipate: filium, L.: filium in adoptionem.— To give up, surrender, abandon: (senectus) si nemini emancipata est: emancipatus feminae, H.
Origins
- Proto-Indo-European*h₁éǵʰ
- Proto-Indo-European*h₁éǵʰs
- Proto-Italic*eks
- Latinēmancipō
Latin ex- Latin manceps Proto-Indo-European *-h₂ Proto-Indo-European *-éh₂ Proto-Indo-European *-yéti Proto-Indo-European *-eh₂yéti Proto-Indo-European *-h₂tiinflu. Proto-Italic *-ājō Proto-Italic *-āō Latin -ō Latin mancipō Latin ēmancipō From ex- + mancipō.
Descendants
- Catalanemancipar
- Englishemancipate
- Frenchémanciper
- Italianemancipare
- Portugueseemancipar
- Romanianemancipa
- Spanishemancipar
- Galicianemancipar
In English words that came into English from ēmancipō
- emancipateēmancipātus
- emancipationēmancipātiō
- emancipatorēmancipātor