LATIN DICTIONARYLexicon Latīnum
verbfirst conjugation

disterminō

disterminō (present infinitive distermināre, perfect active distermināvī, supine disterminātum)
Classical[dɪsˈtɛr.mɪ.noː]Ecclesiastical[disˈtɛr.mi.no]

Meaning

  1. to divide (serve as a boundary)
  2. to separate (from)

Latīnē defined in Latin in our graded readers

Conjugation conjugation 1

active indicative
formpresentimperfectfutureperfectpluperfectfut. perfect
1st sg.disterminōdisterminābamdisterminābōdistermināvīdistermināveramdistermināverō
disterminārō
2nd sg.distermināsdisterminābāsdisterminābisdistermināvistī
distermināstī		distermināverās
disterminārās		distermināveris
3rd sg.disterminatdisterminābatdisterminābitdistermināvitdistermināverat
disterminārat		distermināverit
disterminārit
1st pl.distermināmusdisterminābāmusdisterminābimusdistermināvimusdistermināverāmusdistermināverimus
disterminārimus
2nd pl.disterminātisdisterminābātisdisterminābitisdistermināvistis
distermināstis		distermināverātis
disterminārātis		distermināveritis
distermināritis
3rd pl.disterminantdisterminābantdisterminābuntdistermināvērunt
distermināvēre, disterminārunt		distermināverant
disterminārant		distermināverint
disterminārint
active subjunctive
active subjunctive
formpresentimperfectperfectpluperfect
1st sg.disterminemdistermināremdistermināverim
disterminārim		distermināvissem
distermināssem
2nd sg.disterminēsdisterminārēsdistermināverīsdistermināvissēs
distermināssēs
3rd sg.disterminetdistermināretdistermināverit
disterminārit		distermināvisset
distermināsset
1st pl.disterminēmusdisterminārēmusdistermināverīmus
disterminārīmus		distermināvissēmus
distermināssēmus
2nd pl.disterminētisdisterminārētisdistermināverītis
disterminārītis		distermināvissētis
distermināssētis
3rd pl.disterminentdisterminārentdistermināverint
disterminārint		distermināvissent
distermināssent
passive indicative
passive indicative
formpresentimperfectfuture
1st sg.disterminordisterminābardisterminābor
2nd sg.distermināris
distermināre		disterminābāris
disterminābāre		distermināberis
disterminābere
3rd sg.distermināturdisterminābāturdisterminābitur
1st pl.distermināmurdisterminābāmurdisterminābimur
2nd pl.distermināminīdisterminābāminīdisterminābiminī
3rd pl.disterminanturdisterminābanturdisterminābuntur
passive subjunctive
passive subjunctive
formpresentimperfect
1st sg.disterminerdisterminārer
2nd sg.disterminēris
disterminēre		disterminārēris
disterminārēre
3rd sg.disterminēturdisterminārētur
1st pl.disterminēmurdisterminārēmur
2nd pl.disterminēminīdisterminārēminī
3rd pl.disterminenturdisterminārentur
imperative
imperative
formactivepassive
pres. 2nd sg.disterminādistermināre
pres. 2nd pl.disterminātedistermināminī
fut. 2nd sg.disterminātōdisterminātor
fut. 3rd sg.disterminātōdisterminātor
fut. 2nd pl.disterminātōte—
fut. 3rd pl.disterminantōdisterminantor
infinitives & participles
infinitives & participles
formactivepassive
present infinitivedistermināredisterminārī
perfect infinitivedistermināvisse
distermināsse		disterminātum esse
future infinitivedisterminātūrum essedisterminātum īrī
present participledistermināns—
perfect participle—disterminātus
distermināta, disterminātā, disterminātae, disterminātam, disterminātārum, disterminātās, disterminātī, disterminātōrum, disterminātōs
future participledisterminātūrus
disterminātūra, disterminātūrā, disterminātūrae, disterminātūram, disterminātūrārum, disterminātūrās, disterminātūre, disterminātūrī, disterminātūrīs, disterminātūrō, disterminātūrōrum, disterminātūrōs, disterminātūrum		disterminandus
disterminanda, disterminandā, disterminandae, disterminandam, disterminandārum, disterminandās, disterminande, disterminandīs, disterminandōrum, disterminandōs
gerunddisterminandī, disterminandō, disterminandumsupinedisterminātum, disterminātū

dis-termĭno, āvi, ātum, 1, v. a.,
I. to separate by a boundary, to divide, limit, part (rare; mostly post-Aug.): quas (sterlas) intervallum binas disterminat unum, Cic. Arat. 94: Hispanias Galliasque Pyrenaei montes, Plin. 3, 3, 4, § 30: communibus parietibus, Dig. 10, 1, 4, § 10 al.—With ab: Arabia Judaeam ab Aegypto disterminat, Plin. 12, 21, 45, § 100: Vettones ab Asturia, id. 4, 20, 34, § 112: Gallica arva ab Ausoniis, Luc. 1, 216: Asiam ab Europa, id. 9, 957.—
II. Trop., to limit, regulate: ea res ratio disterminat omnis, Lucr. 2, 719.

Origins

From dis- + terminō.

Quick answers

What does disterminō mean in Latin?
disterminō, a verb, means “to divide (serve as a boundary); to separate (from)”.
What are the principal parts of disterminō?
disterminō, distermināre, distermināvī, disterminātum (first conjugation).
How do you pronounce disterminō?
In classical Latin, [dɪsˈtɛr.mɪ.noː]; in ecclesiastical (church) Latin, [disˈtɛr.mi.no].