verbfirst conjugation
dīlacerō
dīlacerō (present infinitive dīlacerāre, perfect active dīlacerāvī, supine dīlacerātum)
Classical[diːˈɫa.kɛ.roː]Ecclesiastical[diˈlaː.t͡ʃe.ro]
Meaning
- to tear apart, or to pieces
Latīnē defined in Latin in our graded readers
in partēs lacerōdīlacerō -āre — in Metamorphoses I, ch. 7
Conjugation conjugation 1
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | dīlacerō | dīlacerābam | dīlacerābō | dīlacerāvī | dīlacerāveram | dīlacerāverō dīlacerārō |
| 2nd sg. | dīlacerās | dīlacerābās | dīlacerābis | dīlacerāvistī dīlacerāstī | dīlacerāverās dīlacerārās | dīlacerāveris |
| 3rd sg. | dīlacerat | dīlacerābat | dīlacerābit | dīlacerāvit | dīlacerāverat dīlacerārat | dīlacerāverit dīlacerārit |
| 1st pl. | dīlacerāmus | dīlacerābāmus | dīlacerābimus | dīlacerāvimus | dīlacerāverāmus | dīlacerāverimus dīlacerārimus |
| 2nd pl. | dīlacerātis | dīlacerābātis | dīlacerābitis | dīlacerāvistis dīlacerāstis | dīlacerāverātis dīlacerārātis | dīlacerāveritis dīlacerāritis |
| 3rd pl. | dīlacerant | dīlacerābant | dīlacerābunt | dīlacerāvērunt dīlacerāvēre, dīlacerārunt | dīlacerāverant dīlacerārant | dīlacerāverint dīlacerārint |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | dīlacerem | dīlacerārem | dīlacerāverim dīlacerārim | dīlacerāvissem dīlacerāssem |
| 2nd sg. | dīlacerēs | dīlacerārēs | dīlacerāverīs | dīlacerāvissēs dīlacerāssēs |
| 3rd sg. | dīlaceret | dīlacerāret | dīlacerāverit dīlacerārit | dīlacerāvisset dīlacerāsset |
| 1st pl. | dīlacerēmus | dīlacerārēmus | dīlacerāverīmus dīlacerārīmus | dīlacerāvissēmus dīlacerāssēmus |
| 2nd pl. | dīlacerētis | dīlacerārētis | dīlacerāverītis dīlacerārītis | dīlacerāvissētis dīlacerāssētis |
| 3rd pl. | dīlacerent | dīlacerārent | dīlacerāverint dīlacerārint | dīlacerāvissent dīlacerāssent |
passive indicative
| form | present | imperfect | future |
|---|---|---|---|
| 1st sg. | dīlaceror | dīlacerābar | dīlacerābor |
| 2nd sg. | dīlacerāris dīlacerāre | dīlacerābāris dīlacerābāre | dīlacerāberis dīlacerābere |
| 3rd sg. | dīlacerātur | dīlacerābātur | dīlacerābitur |
| 1st pl. | dīlacerāmur | dīlacerābāmur | dīlacerābimur |
| 2nd pl. | dīlacerāminī | dīlacerābāminī | dīlacerābiminī |
| 3rd pl. | dīlacerantur | dīlacerābantur | dīlacerābuntur |
passive subjunctive
| form | present | imperfect |
|---|---|---|
| 1st sg. | dīlacerer | dīlacerārer |
| 2nd sg. | dīlacerēris dīlacerēre | dīlacerārēris dīlacerārēre |
| 3rd sg. | dīlacerētur | dīlacerārētur |
| 1st pl. | dīlacerēmur | dīlacerārēmur |
| 2nd pl. | dīlacerēminī | dīlacerārēminī |
| 3rd pl. | dīlacerentur | dīlacerārentur |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | dīlacerā | dīlacerāre |
| pres. 2nd pl. | dīlacerāte | dīlacerāminī |
| fut. 2nd sg. | dīlacerātō | dīlacerātor |
| fut. 3rd sg. | dīlacerātō | dīlacerātor |
| fut. 2nd pl. | dīlacerātōte | — |
| fut. 3rd pl. | dīlacerantō | dīlacerantor |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | dīlacerāre | dīlacerārī |
| perfect infinitive | dīlacerāvisse dīlacerāsse | dīlacerātum esse |
| future infinitive | dīlacerātūrum esse | dīlacerātum īrī |
| present participle | dīlacerāns | — |
| perfect participle | — | dīlacerātus dīlacerāta, dīlacerātā, dīlacerātae, dīlacerātam, dīlacerātārum, dīlacerātās, dīlacerātī, dīlacerātōrum, dīlacerātōs |
| future participle | dīlacerātūrus dīlacerātūra, dīlacerātūrā, dīlacerātūrae, dīlacerātūram, dīlacerātūrārum, dīlacerātūrās, dīlacerātūre, dīlacerātūrī, dīlacerātūrīs, dīlacerātūrō, dīlacerātūrōrum, dīlacerātūrōs, dīlacerātūrum | dīlacerandus dīlaceranda, dīlacerandā, dīlacerandae, dīlacerandam, dīlacerandārum, dīlacerandās, dīlacerande, dīlacerandīs, dīlacerandōrum, dīlacerandōs |
gerunddīlacerandī, dīlacerandō, dīlacerandumsupinedīlacerātum, dīlacerātū
dī-lăcĕro, āvi, ātum, 1,
I. v. a., to tear to pieces, to tear apart (mostly poet. and in post-Aug. prose).
I. Lit.: dilaceranda feris dabor, * Cat. 64, 152; cf. Ov. H. 12, 116:
dominum (canes), id. M. 3, 250: natum, id. H. 11, 112: muliebre corpus tormentis, Tac. A. 15, 57: aliquid (spiculā), to lacerate, wound, Cels. 7, 5, 2: leonem, Vulg. Judic. 14, 6.—II. Trop.:
annum integrum ad dilacerandam rem publicam quaerere, Cic. Mil. 9, 24: res publica dilacerata, Sall. J. 41, 5 Kritz. (prob. an imitation of Thuc. 3, 82 fin.): malis consultis animus dilaceratur, Tac. A. 6, 6 fin.; cf. opes, Ov. H. 1, 90 Loers.: gentem, Vulg. Isa. 18, 2: (dilaceravisti, Plaut. Capt. 3, 5, 14 Fleck.; others, delac-).Charlton Lewis's shorter dictionary for students: the same scholarship in plain, modern definitions.
dī-lacerō āvī, ātus, āre,
to tear to pieces, tear apart: dominum, O.: corpus tormentis, Ta.—Fig., to tear to pieces, waste: ad dilacerandam rem p.: opes, O.: acerbitatibus dilaceratus, Ta.
Origins
- Proto-Indo-European*dwóh₁
- Latindīlacerō
Proto-Indo-European *trísinflu. Proto-Indo-European *d(w)is- Proto-Italic *dis- Latin dis- Proto-Indo-European *leh₂k- Proto-Italic *lakeros Latin lacer Proto-Indo-European *-h₂ Proto-Indo-European *-éh₂ Proto-Indo-European *-yéti Proto-Indo-European *-eh₂yéti Proto-Indo-European *-h₂tiinflu. Proto-Italic *-ājō Proto-Italic *-āō Latin -ō Latin lacerō Latin dīlacerō From dis- + lacerō.
Descendants
- Italiandilacerare
- Portuguesedilacerar
- Spanishdilacerar