What does dēstrūctīvus mean in Latin?

dēstrūctīvus, a adjective, means “destructive”.

How do you pronounce dēstrūctīvus?

In classical Latin, [deːs.truːkˈtiː.wʊs]; in ecclesiastical (church) Latin, [des.trukˈtiː.vus].

adjectivefirst/second-declension adjective

dēstrūctīvus (feminine dēstrūctīva, neuter dēstrūctīvum)

Classical[deːs.truːkˈtiː.wʊs]Ecclesiastical[des.trukˈtiː.vus]

singular
form	masculine	feminine	neuter
nominative	dēstrūctīvus	dēstrūctīva	dēstrūctīvum
genitive	dēstrūctīvī	dēstrūctīvae	dēstrūctīvī
dative	dēstrūctīvō	dēstrūctīvae	dēstrūctīvō
accusative	dēstrūctīvum	dēstrūctīvam	dēstrūctīvum
ablative	dēstrūctīvō	dēstrūctīvā	dēstrūctīvō
vocative	dēstrūctīve	dēstrūctīva	dēstrūctīvum

plural
form	masculine	feminine	neuter
nominative	dēstrūctīvī	dēstrūctīvae	dēstrūctīva
genitive	dēstrūctīvōrum	dēstrūctīvārum	dēstrūctīvōrum
dative	dēstrūctīvīs	dēstrūctīvīs	dēstrūctīvīs
accusative	dēstrūctīvōs	dēstrūctīvās	dēstrūctīva
ablative	dēstrūctīvīs	dēstrūctīvīs	dēstrūctīvīs
vocative	dēstrūctīvī	dēstrūctīvae	dēstrūctīva

dēstructīvus, a, um, adj. id.,

I. destructive: adjutorium, Cael. Aur. Tard. 1, 4, 84.

From dēstruō (“to destroy, demolish”) + īvus.

Descendants