verbfirst conjugation
dēruncinō
dēruncinō (present infinitive dēruncināre, perfect active dēruncināvī, supine dēruncinātum)
Classical[deːˈrʊŋ.kɪ.noː]Ecclesiastical[deˈrun̠ʲ.t͡ʃi.no]
Meaning
- figurativelyto cheat
Nimis facete nimisque facunde malast.
c. 206 BCE, Plautus, Miles Gloriosus 4.4.6Tum igitur ego deruncinatus, deartuatus sum miser
c. 200 BCE – 190 BCE, Plautus, Captivi 3.4.108
Conjugation conjugation 1
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | dēruncinō | dēruncinābam | dēruncinābō | dēruncināvī | dēruncināveram | dēruncināverō |
| 2nd sg. | dēruncinās | dēruncinābās | dēruncinābis | dēruncināvistī | dēruncināverās | dēruncināveris |
| 3rd sg. | dēruncinat | dēruncinābat | dēruncinābit | dēruncināvit | dēruncināverat | dēruncināverit |
| 1st pl. | dēruncināmus | dēruncinābāmus | dēruncinābimus | dēruncināvimus | dēruncināverāmus | dēruncināverimus |
| 2nd pl. | dēruncinātis | dēruncinābātis | dēruncinābitis | dēruncināvistis | dēruncināverātis | dēruncināveritis |
| 3rd pl. | dēruncinant | dēruncinābant | dēruncinābunt | dēruncināvērunt dēruncināvēre | dēruncināverant | dēruncināverint |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | dēruncinem | dēruncinārem | dēruncināverim | dēruncināvissem |
| 2nd sg. | dēruncinēs | dēruncinārēs | dēruncināverīs | dēruncināvissēs |
| 3rd sg. | dēruncinet | dēruncināret | dēruncināverit | dēruncināvisset |
| 1st pl. | dēruncinēmus | dēruncinārēmus | dēruncināverīmus | dēruncināvissēmus |
| 2nd pl. | dēruncinētis | dēruncinārētis | dēruncināverītis | dēruncināvissētis |
| 3rd pl. | dēruncinent | dēruncinārent | dēruncināverint | dēruncināvissent |
passive indicative
| form | present | imperfect | future |
|---|---|---|---|
| 1st sg. | dēruncinor | dēruncinābar | dēruncinābor |
| 2nd sg. | dēruncināris dēruncināre | dēruncinābāris dēruncinābāre | dēruncināberis dēruncinābere |
| 3rd sg. | dēruncinātur | dēruncinābātur | dēruncinābitur |
| 1st pl. | dēruncināmur | dēruncinābāmur | dēruncinābimur |
| 2nd pl. | dēruncināminī | dēruncinābāminī | dēruncinābiminī |
| 3rd pl. | dēruncinantur | dēruncinābantur | dēruncinābuntur |
passive subjunctive
| form | present | imperfect |
|---|---|---|
| 1st sg. | dērunciner | dēruncinārer |
| 2nd sg. | dēruncinēris dēruncinēre | dēruncinārēris dēruncinārēre |
| 3rd sg. | dēruncinētur | dēruncinārētur |
| 1st pl. | dēruncinēmur | dēruncinārēmur |
| 2nd pl. | dēruncinēminī | dēruncinārēminī |
| 3rd pl. | dēruncinentur | dēruncinārentur |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | dēruncinā | dēruncināre |
| pres. 2nd pl. | dēruncināte | dēruncināminī |
| fut. 2nd sg. | dēruncinātō | dēruncinātor |
| fut. 3rd sg. | dēruncinātō | dēruncinātor |
| fut. 2nd pl. | dēruncinātōte | — |
| fut. 3rd pl. | dēruncinantō | dēruncinantor |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | dēruncināre | dēruncinārī |
| perfect infinitive | dēruncināvisse | dēruncinātum esse |
| future infinitive | dēruncinātūrum esse | dēruncinātum īrī |
| present participle | dēruncināns | — |
| perfect participle | — | dēruncinātus |
| future participle | dēruncinātūrus | dēruncinandus |
gerunddēruncinandī, dēruncinandō, dēruncinandumsupinedēruncinātum, dēruncinātū
dē-runcĭno, no
I. perf., ātum, 1, v. a. runcina, to plane off; hence, in the lang. of comedy, to deceive, cheat; to shave (only in the foll. passages):
militem, Plaut. Mil. 4, 4, 6: ego deruncinatus, deartuatus sum miser, id. Capt. 3, 4, 108.Origins
From dē- + runcinō, literally “to plane off”, from runcina (“plane (tool)”).